Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Skolas gados viņam paticis zīmēt, ģimnāzijas laikā viņa zīmēšanas skolotājs bija gleznotājs Jūlijs Madernieks (1870–1955), viņš labprāt apmeklējis izstādes, mēdzis ilgi noraudzīties gleznās. Un – pārnācis mājās – centies pats zīmēt. Īpaši patikušas Vilhelma Purvīša (1872–1945) un Rembranta (1606–1669) gleznas. Kādā vēstulē Anšlavam Eglītim atzinis, ka gandrīz vai salīdzis par apkopēju gleznotāja Romana Sutas (1896–1944) darbnīcā, lai tik tuvāk nonāktu mākslas vilinošajai pasaulei. Tā nenotika, bet vilinājums palika.
Par savu aizraušanos Gunars Janovskis vēstulē Anšlavam Eglītim, kurš atšķirībā no Janovska šo nodarbi bija apguvis profesionālā līmenī, studējis Latvijas Mākslas akadēmijā, stāsta: "Daiļkrāsošana man ir veca kaite. [..] Portretus zīmēt nevaru. Bet reiz kaut kā iedomājos raut tāpat tieši, ar krāsām. Tu nevari iedomāties manu pārsteigumu, kad man no audekla sāka lūrēt pretī pazīstams vieplis. Tagad jau nu prieki vējā [redzes problēmas – aut.]. Man vairāk patīk ainavas ar ūdeņiem."
Gleznošana, zīmēšana, skicēšana bija noturīgs hobijs visa mūža garumā. Viņa zīmējumi ietverti vairākās paša grāmatās, piemēram, romāns "Ēnu menuets" (1969). Savā ziņā tieši šī mākslinieciskā ievirze nosaka arī kādu būtisku literārās daiļrades iezīmi – spēju personas spilgti vizuāli aprakstīt, it kā uzzīmēt, spēju veidot poētiskas dabas ainavas, dažādos jūras tēlojuma aprakstus, kuros tik krāšņi ir ūdeņu un debesu krāsu toņi vai saules atspīdumi jūras ūdeņos. Var teikt, ka Gunara Janovska tekstiem piemīt arī spilgta vizualitāte. Un, protams, ka vairākos viņa literārajos darbos nereti darbojas arī kāds gleznotājs.
Dzīvojot Anglijas vidienē, Gunaram Janovskim paticis šad tad aizbraukt uz Londonu, izstaigāt gleznu izstādes, gūt jaunus iespaidus, nopirkt kādas otas vai krāsu tūbiņas. Par šo viņš stāsta:
"... tā vien jau ir bauda – ieiet krāsu veikalā. Atvilkņu atvilktnes pilnas ar uzpampušām tūbiņām. Paletes, naži, eļļas un terpentīni, rāmji un audekli, otas un krīti. Apmēram tā vajaga justies gardēžiem lielas viesnīcas virtuvē."
Vai kādā ikmēneša vēstulē Anšlavam Eglītim: "Rīkojoties ar krāsām, ir patīkami sajust savā apkārtnē eļļas smaržu un pamazām radīt kādu klusās dabas kompozīciju, portretu vai ainavu. Tāpat kā savos romānos cenšos nostādīt traģisko iepretim komiskajam, gleznošanā mani valdzina gaismas un ēnu pretstati."
Un tā tapa virkne gleznu. Kas tās skatīja? – Gunara Janovska gleznas nereti varēja skatīt Anglijas latvieši kādās izstādēs – Anglijas latviešu mākslinieku un daiļamatnieku kopas izstādēs vai Anglijas dziesmu dienu gleznu izstādēs. Apmeklētāji varēja arī kādu no gleznām iegādāties. Tā Gunara Janovska gleznas nonāca latviešu namos. Pati oriģinālā esmu skatījusi kādas pāris, manā īpašumā ir dāvinājums no sievas Sarmītes – glezna "Tulpes". Kopumā par gleznām liecina vien gleznu fotouzņēmumi, kurus ik pa laikam kādā vēstulē viņš nosūtīja Anšlavam Eglītim.
1984. gadā Daugavas vanagu fonda īpašumā "Straumēni" (tur tolaik dzīvoja rakstnieks) tika sarīkota Gunara Janovska gleznu izstāde. 1997. gadā Rīgā, Reiterna namā notika Gunara Janovska un Sarmītes Ērenpreiss-Janovskis gleznu izstāde. Tolaik apgādā "Elpa" bija iznākuši pirmie kopotu rakstu sējumi, kuriem vāku dizainējusi Sarmīte.
Kaut arī rakstnieks Anšlavam Eglītim bildis – ".. nē, nē, es neesmu gleznotājs. Man reizēm patīk izlaist tādu spožu līkumu pār baltu audeklu. Bet visvairāk man patīk svaigas eļļas smarža", tomēr gleznas ir.
Kaut kur pasaulē. Gleznām ir rāmi pasteļtoņi, un tajās ir jaušama noskaņa. "Gleznotājs", "Klaidonis", "Meža ceļš", "Mežmala ziemā", "Rudens", "Tilts pār Daugavu", "Daugava pie Rīgas" ir tikai daži no gleznu nosaukumiem. Un ir arī autora pašportrets.
Vai zini?
