Maija, sakņupusi uz virtuves ķeblīša, raud, kamēr Ērika viņu pūlas mierināt: "Nekas, dzīvē jau visādi gadās. Samizosim un uzvārīsim kartupeļus. Iztaisīsim miltu mērci ar sīpoliem, būs pa pirmo." Bet Maija sāk raudāt balsī un nav nomierināma. "Ikdienišķa miltu mērce izmeklēta, garda rasola vietā? Vienkārši nožēlojami. Kā tā varēja gadīties? Kā? Grūti sagādātā desiņa, zirnīši, majonēze. Viss priekš kaķiem.
"Bērnudienas Komunālijā" ir jau piektā Zanes Daudziņas grāmata. Iepriekš autore lasītājiem piedāvāja vairāk akadēmisku literatūru, kā arī trauksmaino laiku dienasgrāmatas, bet šoreiz Zane Daudziņa dalījusies ar savām un vecāku bērnības atmiņām par dzīvi komunālajā dzīvoklī.
Viņa stāsta, ka rakstīt par šiem laikiem iedrošināja tie, kuri ar interesi klausījās viņas piedzīvojumos un gribēja dzirdēt vairāk, bet vecāku atmiņu stāsti bija galvenais, kas šajā ceļā palīdzēja: "Iedvesma nāca no tā, ka ļoti daudz man vecāki ir par bērnību stāstījuši, un manai mammai joprojām patīk šķetināt un atcerēties tos padomju laika dīvainos notikumus un situācijas. Viņa ir brīnišķīga stāstniece, un tad tas viss ir rezultējies tajā, ka es arī par ļoti agrīnu bērnību nosacīti atceros daudz, zinu daudz. Bija materiāls, uz kā atsperties."
Atceroties bērnību komunālajā dzīvoklī, Zane Daudziņa stāsta par savādo ikdienu, kurā ārēju apstākļu ietekmē bija jāspēj sadzīvot ar svešiniekiem, kuri nav ne garīgi, ne miesiski tuvi.
"Tā tāda ļoti nedabīga un mākslīga vide, kurā mēs centāmies kaut kā dzīvot savu dzīvi un kaut kā līdzās pastāvēt. Tajā bija nenormāli daudz visa kā šausmīgi smieklīga un kurioza, jo tie personāži, kas bija salasījušies kopā, bija spilgtas personības, un tur grāmatā arī ir daudz aprakstīti," atklāj Zane Daudziņa.
Daļa grāmatā lasāmo stāstu balstās no vecākiem un kaimiņiem dzirdētajā. Autore saka, ka viņai ir palīdzējusi aktrises profesija, kas ļāvusi raudzīties uz līdzcilvēku piedzīvoto ar viņu acīm, ietērpjot to bērna pasaules vieglajā tvērumā.
"Tas ir laiks ar citām problēmām, ar citu dzīves redzējumu. Tagad, kad to tā uzlūko no malas, tur ir, protams, daudz vairāk komiskā nekā traģiskā. Pat tādi lielie, traģiskie notikumi, tos es esmu mēģinājusi rakstīt ar tādu bērna acu skatu, līdz ar to tur nav tās smagmes, kas bija jāpārcieš tā laika pieaugušajiem cilvēkiem," saka grāmatas autore.
Zane Daudziņa gan teic, ka zināšanas par runas mākslu tekstā neesot apzināti izmantojusi, bet daudz ir strādāts un labots, lai valoda būtu melodiska un dzīva, un tas arī esot izdevies: "Tu sēdi lēni pie katra teikuma un maini vietām vārdus vai rindkopas tā, lai teksts runā, lai tas muzicē, lai tas ir dzīvs. Un, pirmo reizi turot grāmatiņu rokās, pašķirstīju un sapratu, ka tie vārdi elpo, un tas mani ļoti, ļoti gandarī un priecē. Un es ļoti ceru, ka kāds no lasītājiem arī to jutīs tāpat."
Autore grāmatas rakstīšanai bija veltījusi pus gadu. Redaktore Bārbala Simsone zina teikt, ka to gaidīja daudzi lasītāji un jau tagad tā ir plaši pieprasīta: "Tā kā interese jau no paša sākuma par šo grāmatu bija ļoti liela, tad tas izdošanas process bija ļoti straujš, netipiski straujš. Priecājos vērot, ka grāmata jau tagad, dažas dienas pēc iznākšanas ir ielēkusi visos topos, un cilvēki grāmatnīcās pērk ne vienu, divus, bet pat trīs un četrus eksemplārus. Cerams, ka cilvēkiem tas izraisīs smaidu un liks arī padomāt."
Oranžos vākos iesietās un pašas autores ilustrētās grāmatas atklāšana notiks mūzikas namā "Daile".
