Sākotnēji šīs esejas ukraiņu autori rakstīja un citu pēc citas publicēja dažādos interneta žurnālos, bet šī gada februārī tās tika izdotas grāmatā "Воєнний стан". Latviešu izdevuma pamatā tad arī ir šī grāmata, taču Māra Poļakova to papildinājusi vēl ar dažiem tekstiem, kas viņai šķituši īpaši svarīgi. To vidū ir Viktorijas Ameļinas eseja "Klusēšanas dienasgrāmata". Kad šī eseja bija atlasīta tulkošanai, ukraiņu rakstniece un kara noziegumu pētniece Viktorija Ameļina vēl bija dzīva, bet, kad Māra Poļakova ķērās pie tulkošanas, viņas vairs nebija, – šī gada jūlijā 37 gadu vecumā viņu nogalināja raķete.
Kāda tad ir šī grāmata? To lasot, var iztēloties, ka mums apkārt sanākuši cilvēki, kuri stāsta, ko domā un jūt Ukrainā notiekošā kara laikā. Tās ir 50 dažādas balsis – daļa no tām ļoti emocionālas, bet daļa arī gana racionālas, filozofiskas un analītiskas.
Esejas ir atšķirīgas, bet var atrast arī kopīgo. Piemēram, daudzos tekstos kā cilvēku dzīves robežšķirtne iezīmējas aizvadītā gada 24. februāris.
Kā atzīst žurnāliste Miroslava Barčuka – pēc šīs dienas viņas pasaule bija totāli sagrauta, viss saplūda vienā baismīgā, melnā caurumā. Kopš tā laika viņa iet gulēt tikai tīrās, skaistās pidžamās. Katram gadījumam. Ar draugiem daudz ironizē un joko par nāves tēmu. Taču katrs no viņiem ik vakaru sūta bērniem kādu sirsnīgu ziņu, apzinoties, ka var būt visādi. Dzīve norit kā emocionālās šūpolēs, kur cerība mijas ar izmisumu un brīžiem arī – ar traku kaifu no dzīves. Tomēr fonā visu laiku ir jautājums – kur lai ņem spēkus, uz kā lai balstās, kā lai plāno nākotni, ja tā ir tik nenoteikta? Un eseju Miroslava Barčuka noslēdz ar kādu Martina Lutera domu, kas viņu negaidīti dziļi visa šī saistībā aizķērusi: "Un pat ja uzzināšu, ka rīt pienāks pasaules gals, es šodien vēl iestādīšu ābelīti". Kā uzsver autore – pie šīs ābelītes tad visiem spēkiem viņa arī turas. Katru dienu iestāda vienu.
Ir virkne eseju, kuras ir ļoti grūti un smagi lasīt, kā, piemēram, Vahtanga Kebuladzes tekstu "Mūsu bērnu asinis" vai Larisas Denisenko eseju "Būt skolotājai okupācijā", kur atklāts genocīds pret skolotājiem – ar kādām metodēm viņus mēģina salauzt, lai viņi kalpotu pretiniekam, un nesalūzt ir ļoti grūti, ja tev draud nogalināt vīru, izvarot meitu, piekaut sirmo māmuļu vai izlikt no mājas.
Alims Alijevs savā esejā vēsta par to, cik skaudri karš liek pārvērtēt tuviniekus, draugus un paziņas; Irina Cilika par to, kā tas negaidīti lielā daudzumā atraisa cilvēkā vainas apziņu, bet Tamāra Hundorova par to, cik briesmīgi ir būt izmestam no savām mīļajām mājām pasaulē, ko viņa dēvē par izsakņošanu vai palikšanu karājamies ar saknēm gaisā.
Rakstnieks Artems Čehs, kurš pats devies karot, atzīst, ka viens no viņa spēka avotiem, kas palīdz pārvarēt rēgaino pieredzi, ir mūzika, tā viņu padara par cilvēku un dāvā vēlēšanos dzīvot. Kad ir iespēja, viņš ierāpjas guļammaisā, uzliek austiņas un nirst pasaulē, kurā valda sievietes vokāls, mīlestība un skaistums. Kā viņš saka – tā ir meditācija krievu raķešu, masu kapu un spīdzinātavu haosā.
Staņislavs Asejevs, kurš pats piedzīvojis spīdzināšanu, savā esejā dalās pārdomās par Vecās un Jaunās derības vēstījumiem un uzsver, ka – pēc visa piedzīvotā – viņam personiski ir sākusies Vecā derība, tātad, "aci pret aci", jo pēc viņa domām – piedošana bez taisnīguma ir vājums, tāpēc ukraiņu nacionālajai apziņai ir jāatsakās no Jaunās derības.
Bet Bohdanai Matijašai ir baisa pieredze, ka viņas tante, kas bijusi uz gultas guloša, Mariupolē gājusi bojā, un viņas mirstīgās atliekas vairākus mēnešus trūdējušas zem akmeņu krāvuma, tikai tad apbedītas brāļu kapā. Šai saistībā Bohdana atskārtusi ko tādu, par ko pirms tam nekad nebūtu iedomājusies – cik liela dāvana ir nomirt savā dabiskā nāvē, tikt apglabātam kā cilvēkam un ar kristīgu godu.
Jā, šajās esejās ļoti daudz sāpju, skaudruma un traģisma, bet tās liek arī aizdomāties par patiešām svarīgo katra mūsu dzīvē un par to, ka mums ir jābūt pateicīgiem par tik daudzām lietām dzīvē, ko ikdienas rutīnā mēs nenovērtējam.
