Dace Rukšāne "Džikī"
("Dienas Grāmata")
Daces Rukšānes jaunākais romāns "Džikī" uzskatāms par "Krieva ādas" turpinājumu, un abas grāmatas pievēršas vienas dzimtas sieviešu stāstiem. "Džikī" ir romāns par sievietes seksualitāti, nospiestu, padomju varas un ideoloģijas noliegtu, tomēr neizravējamu un klātesošu. Rukšānes sieviete ir sava laikmeta "produkts", viņa grib runāt, un viņai noteikti būtu kas sakāms, taču sakāmā svarīgums pazūd sadzīviskās nedienās un arī dienās, kurās veļas mazgāšanai un stāvēšanai gastronomijas veikalu rindās jāvelta vesela diena. Bailes ir šai sievietei klātesoša emocija. Jā, arī bailes runāt, bet, pirmkārt, bīšanās būt nepareizai, tāpēc visu nepateikto un iekšā gruzdošo viņa pauž ar parfīma palīdzību.
Andra Manfelde "Poēma ar mammu"
("Dienas Grāmata")
Anna Auziņa "Mājoklis"
("Ascendum")
Annas Auziņas "Mājoklis" kopš iznākšanas 2021. gada nogalē raisījis viedokļu vētras un sadursmes, turklāt visasāko kritiku grāmata, kas uzrakstīta dienasgrāmatas formā, saņēmusi tieši no sievietēm. Par valodu, atklāto izteiksmes formu, par vārdiem, kas neslēpj, nepiesedz un neglaimo. "Mājoklis" ir grāmata, kas ir gadu desmitiem sublimētas seksualitātes rezultāts, teksts, kas, savilcies kamolā latviešu sievietes krūtīs, beidzot iztinies un izpiņķerējies laukā, šokē ar savu esību vien. Auziņa ļauj skanēt sievietes balsij tās pirmatnējā raupjumā un neļauj sievietei izskatīties ne banālai, ne svētai. Visa sākums un beigas – tāda ir sieviete, caur kuras ķermeni pasaulē ienāk jauna dzīvība un kuras rokās aizmieg viņas māte.
Inga Grencberga "Sestā sieva"
("Zvaigzne")
Kā tev iet, Alise? Ir simpātiski sociālajos tīklos pamanīt to, kā grāmatas autore Inga Grencberga laiku pa laikam uzrunā savas grāmatas galveno varoni. Un Alise stāsta – atklāti, līdz neērtībai drosmīgi par notikumiem, kas liek nepatikā saraukt degunu vai žēlumā novērsties. "Sestā sieva" ir mazliet trakā un neprognozējamā draudzene, kuras stāstos var aizmirsties pie svētdienas rīta kafijas. Alise ir gatava izstāstīt un atklāt visu, taču sarunbiedram allaž klātesoša ir sajūta, ka šīs sievietes kodols paliek neizteikts un aiz deviņām atslēgām noslēgts. Uzmanīgi ieklausoties, sākumā nav dzirdams nekas, bet tikai pacietīgie spēs saklausīt, cik daudzos vārdos iespējams pateikt – mīlestība.
Inka "Savējām"
("00000000")
Šī mazā grāmatiņa viennozīmīgi bija viena no 2022. gada sievišķīgākajām un neparastākajām. Kas ir Inka un kā viņa tik precīzi pratusi uzrakstīt to, ko jūtam tik daudzas mēs? Tā prātojām un cita citai jautājām laikā, kad "Savējām" nupat bija parādījusies grāmatnīcu plauktos. Inka mācējusi uzrakstīt visu to sieviešu stāstu, kas sākas pusmūža krīzē, bet beidzas ar pilnīgu transformāciju. Šeit sarunas notiek pašai ar sevi, tie ir iekšējie dialogi un pierunāšana būt, nepadoties, darīt, meklēt. Taču daudz būtiskāk par runāšanu Inkas radītajai sievietei ir ieklausīties sevī un sadzirdēt to, kas svarīgs un būtisks pašai. "Savējām" iezīmē 21. gadsimta sievieti, kurai beidzot radusies iespēja klusēt un pabūt ar sevi un sevī tāpēc, ka tāda ir viņas izvēle, nevis sabiedrības noteikta norma.
Jana Egle "Ledus debesis"
("Latvijas Mediji")
Jurģis Liepnieks "Mans nabaga pirāts"
("Zanes grāmatas")
Mazliet negaidīti, bet tieši vīrieša radīts sievietes tēls uzskatāms par vienu no interesantākajiem pēdējo gadu oriģinālliteratūrā. Jurģis Liepnieks romānā "Mans nabaga pirāts" uzrakstījis Tvinku – sievieti, kuras vīrs to vēlas nogalināt tāpēc vien, ka, viņaprāt, tā būtu labāk viņai pašai. Diskutabla ir autora prasme iedziļināties un atklāt sievietes būtību, bet radīt tēlu, kas eleganti pieliek kāju priekšā vīriešiem, Liepniekam ir izdevies. Sieviete, kas zaudē sevi, esot vīrieša ēnā, sadeg, meklējot savu iekšējo es, kas nospiests uz ceļiem laulībā, bet rod spēku atdzimt un izaugt pāri vīriešu pasaules ačgārnībām un absurdumam – tāda ir Tvinka. Viņa dzer vīnu un runā pretī maskulinitātei, ir ar veselīgu pašapziņu un cienīgi tur līdzi grāmatas vīriešu tēliem – pašdestruktīvajiem filozofiem.
Inga Gaile "Jaukumiņš"
("Dienas Grāmata")
Šis saraksts nebūtu pilnīgs bez Ingas Gailes un viņas radītajām sievietēm latviešu literatūrā. Gaile runā par mums visām. Nē, kliedz! Reizēm ar sāpēs vai vardarbībā aizžņaugtu kaklu, tomēr viņa nekad neklusē. Arī tad, kad zina – viss pateiktais dzīvos pret viņu, tiks interpretēts kā pārāk feministisks vai nelīdzsvarots murgs. Gailes jaunākajā romānā "Jaukumiņš" runā 21. gadsimta latviešu sieviete, atbruņojot ar atklātību un nebaidoties aizpildīt visu laukumu, kas šīs grāmatas gadījumā ir arī zemsvītras piezīmes – svarīga teksta daļa, kas papildina, paskaidro, smīdina un pastiprina. Iecerēts kā izklaides gabals par sievietes pieredzi komēdijas stāvizrādēs, "Jaukumiņš" aktualizē sievietes tēlu sabiedrībā un ironizē par mizogīnās pasaules tendenci sievieti pataisīt par pustraku pamuļķi. Šī pustrakā paņem rokās mikrofonu un beidzot runā. Beidzot!
