Par rakstīšanu kā dzīvesveidu, komūnu un terapiju Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" sprieda rakstniece Inga Žolude, dzejnieks Ivars Šteinbergs, dzejniece Ērika Bērziņa un Valtera Dakšas vasaras dzejas nometnes komandants Valters Liberts.
Rakstīšanas zvaigžņu stunda
11. augustā radošajā kvartālā "Zeit" Līgatnē notiks pirmais rakstīšanai veltīts festivāls "Rakstivāls", kas būs īpašs vienas dienas festivāls, kāds nav bijis ne Baltijā, ne Ziemeļeiropā.
"Man ir liels prieks, ka beidzot ir pienākusi rakstīšanas zvaigžņu stunda.
Man šķiet, ka arī visas šīs aktivitātes – gan grāmata "Rakstniecības laboratorija", gan daudzas citas aktivitātes, kas notiek rakstniecības jomā, soli pa solītim ir aizvedušas pie šī lielā notikuma, pie "Rakstivāla"," pauda Žolude.
Festivāla mērķis ir pulcēt vienkopus dažādas rakstniecības jomas un to pārstāvjus, veidojot vienotu rakstīšanas kopienu, jo šobrīd paralēli notiek daudz dažādu aktivitāšu un līdz ar to veidojas arī dažādas kopienas.
Piemēram, tikko noslēgusies Valtera Dakšas vasaras dzejas nometne, kas vienuviet pulcējusi līdzīgi domājošus dzejniekus.
"Šī bija jau otrā nometne, bet pirmo reizi, kad tā notika, mums vispār nebija skaidrs, kas īsti notiks, un tieši tā arī viss notika – viss bija tā maģiski. Laikam mēs gribējām satikties un labi pavadīt laiku, un tas ļoti labi izdevās. Šogad mēs gribējām paskatīties, vai to ir vērts darīt atkal, un laikam tas bija galvenais mērķis. Secinājums ir, ka bija vērts to darīt un laikam jau nāksies darīt atkal," stāstīja Liberts.
Mainās priekšstats par rakstīšanu
Savukārt Uguņciemā, Talsu novadā, šobrīd norisinās "Satori" autoru radošā vasaras nometne rakstīšanā, kurā viens no meistarklašu vadītājiem ir arī dzejnieks Ivars Šteinbergs.
"Pirmkārt jau rakstīšana ir viena no tām lietām, kura vienlaikus it kā visiem ir viens un tas pats, bet tajā pašā laikā katram kaut kas savs.
Turklāt šajā nometnē tie cilvēki, kas ir atbraukuši, būtībā ir gatavi autori. Te nav tāda apmācīšana, te drīzāk ir sadarbība. Katram līdz ar to ir savs individuālais, unikālais mērķis, ar ko viņš vai viņa vēlas strādāt un uz ko tiekties," stāstīja Šteinbergs.
Viņš norādīja, ka ir grūti pateikt, vai rakstīšana pēdējos gados jau kļuvusi par tādu kā modes lietu, taču festivāls "Rakstivāls" varētu būt viens no simptomiem, kas liecina par to, ka rakstīšana kļūst arvien populārāka.
"Ja ne simptoms, tad varbūt tieši pretēji – mēģinājums to padarīt populārāku un varbūt demokrātiskāku. Mazināt stereotipu par rakstīšanu kā tādu elitāru nodarbi vai tādu nodarbi, kuru neviens nesaprot. Es domāju, ka mēs vēl esam tālu no tā, lai rakstīšana skaitītos stilīga tādā influenceru līmenī, bet tas noteikti mazliet mainās – priekšstats par rakstīšanu plašākā sabiedrībā," pauda Šteinbergs.
Rakstīšana kā terapija
"Rakstivālā" Šteinbergs uzstāsies ar lasījumu tematiskajā sadaļā, kas runā par rakstīšanas dziedniecisko aspektu jeb rakstīšanu kā terapiju.
"Es nevarēju diži izdomāt, ko esmu tiesīgs pateikt, un nolēmu runāt par patiesības un melu attiecībām dzejā, jo man šķiet, ka vēlme pateikt ko patiesu, rakstot dzeju, var tikt sasaistīta ar dziednieciskumu, kas šķietami piemīt rakstīšanai. Savukārt melu jēdziens, man liekas, vienmēr ir interesants literatūras sakarā. Jo galu galā literatūra tieši ar to ir interesanta, ka tā vienlaikus var radīt mūsos ļoti patiesus pārdzīvojumus, bet tīri no burtiskā līmeņa runāt pilnīgas nepatiesības, fantāziju sadomājumus un, rupji sakot, melus," stāstīja Šteinbergs.
Festivālā mājaslapā izveidota sadaļa, kurā jebkurš autors aicināts dalīties ar atbildi uz jautājumu – kāpēc tu raksti? Žolude atklāja, ka
cilvēki, daloties ar saviem iemesliem, ietver tos stāstījumos, un nereti tie vēsta tieši par rakstīšanas terapeitisko pusi.
"Ir iemesli, kas, protams, atkārtojas, un man šķiet, ka par vienu no tādiem līderiem ir izvirzījusies sevis izzināšana un iepazīšana, savu emociju, jūtu izlikšana uz papīra. Cilvēkiem tas ļoti palīdz. Viņi saskata tajā rakstīšanas jēgu," stāstīja Žolude.
Rakstīt vienatnē vai kopā ar citiem?
Runājot par rakstīšanu kā vientuļnieku nodarbošanos, Liberts uzsvēra, ka tas ir mīts un tā nebūt nav jābūt – viņam, piemēram, rakstīšana ir laba laika pavadīšana kopā ar domubiedriem. Dzejoļi pie viņa nereti atnāk, staigājot pa pilsētu ar draugiem vai pavadot citādi laiku kopā.
"Rakstniekam, it īpaši dzejniekam, man šķiet, ka ir tā priekšrocība vai nasta, ka viņš strādā visu laiku, un tā rakstīšana nav tikai tad, kad ir papīrs vai laptops, bet tā ir visa tā pieredze, ko tu gūsti. Tāpēc satikties ar draugiem un līdzgaitniekiem ir svarīgi. Galu galā ir kaut kāds iemesls, kāpēc vispār ir šīs lielās radošās apvienības vai kustības, kas pulcē cilvēkus. Tā ir bijis vēsturē, un tā notiek arī tagad," pauda Liberts.
Arī "Rakstivālā" ir paredzēta kopīgā rakstīšana – koprakstīšanas aplis ar dzejnieci Ingu Pizāni.
"Man šķiet, ka tur ir kaut kas maģisks tajā enerģijā, kad visi sanāk kopā un visi raksta. Tu redzi, ka citi raksta, un tu taču nevari nerakstīt, jo visi raksta. Tas kaut kā pavelk līdzi un iedod tādu atspērienu, bet, protams, man šķiet, ka tā nopietnā un lielā rakstīšana ir vienatnē," pauda Žolude.
Tikmēr Bērziņa atklāja, ka rakstīšana ir viņas ikdiena jau ļoti daudzus gadus, strādājot par žurnālisti un redaktori. Tā ir viņas rupjmaize, bet dzejoļu rakstīšana – medusmaize. Arī žurnālistes darbs viņu nereti sajūsmina – iespēja intervēt ļoti interesantus cilvēkus un pēc tam uzrakstīt viņu stāstus, taču
Bērziņas dzeja rodas pēkšņi un gluži kā lēkme.
"Tur ir dažādas interesantas nianses, kā cilvēki ierauga sevi no malas, kā viņi grib pārrakstīt to, kas par viņiem ir uzrakstīts, lai gan viņi tā ir teikuši. Jā, tā ir tā rupjmaize. Tā medusmaize… Nu ar dzejoļiem ir ļoti interesanti. Esmu sapratusi, ka es tos tikai pierakstu, jo dzejoļi ieskanas manā galvā, un tas ir tāds šausmīgi īss mirklis, tāda radošuma lēkme, un tad man tie ir jāpieraksta," stāstīja Bērziņa.
