Savu jaunāko bērnu grāmatu Lauris Gundars sarakstījis gluži vai fantastikas žanrā – vismaz tās galvenais varonis ilgi un pamatoti nevar saprast, vai notiekošais nav sapnis. Jo pēkšņi mamma un tētis ļauj viņam neēst vakariņas, nemazgāt zobus un neiet gulēt.
"Tu šovakar netīrīsi zobus," mamma paziņoja. "Un neiesi gulēt. Nemaz nemēģini, spēlēsi planšeti līdz rītam." Trīsreiz kniebu vienā ciskā, piecreiz otrā, tad abās rokās. Tāda Mamma, kas nemaz nešķita mana Mamma, drusku biedēja. Taču viņas teiktais priecēja. "Ko tu saki?" itin kā nedzirdējis, pārjautāju. Mūsu mājās katru vakaru skanēja simtiem "Nē!". Vispirms es uz visām Mammas pavēlēm, ko viņa viņa sauc par ieteikumiem un piedāvājumiem, nemainīgi teicu "Nē!", pēc tam mamma atbildēja ar stingriem "Nē!" uz maniem "Nē!". Taču nu nebija ne manu, ne viņas "Nē!". Mamma atkārtoja savu sakāmo, piebilstot, ka jokot viņai nav ne prātā: lai es kustoties uz gultu, planšete gaidot. Nespēju pamanīt pat ne mazākā smīniņa pazīmes viņas lūpu kaktiņos, kā tas gadās, kad viņa joko. Šoreiz tas gan būtu bijis ļoti nejauks joks. Bet nebija."
"Līdzīgu grāmatas fragmentu autors nesen lasījis Baltvilka balvas pasākumā, ko ierasti apmeklē prāvs bērnu pulciņš, un bijis pārsteigts par viņu reakciju. "Stipri daudzi teica: o nē, man liekas, ka es nemaz negribētu tādu laimi! Tas bija tik zibenīgi un tieši, ka es pat nobrīnījos. Jo man šķita, ka es pats gribu!" smejas Gundars.
Gundars gan to nav iecerējis kā pamācošu stāstu par to, pie kā var novest visatļautība. Taču caur ikvienam vecākam un bērnam pazīstamām situācijām viņš aicina sarunāties par ļoti svarīgu tēmu – par robežām, noteikumiem un to jēgu: "Man ir tāda jušana, ka vienkārši vajag runāt par ļoti svarīgām lietām. Un tāda lieta kā aizliegumi un atļāvumi – jau lielam cilvēkam tie ir svarīgi, kur nu vēl cilvēkam, kas ir zināmā pakārtotībā savam vecākam," saka rakstnieks. Uz jautājumu, kā viņš to pats savulaik risinājis attiecībās ar saviem bērniem, Gundars smejot nopūšas:
"Kaut kā… pa galvu, pa kaklu! Katrā ziņā, ja man būtu bijusi iespēja šo jautājumu ar saviem bērniem pārrunāt tieši caur tādu stāstu – kā tas ir man, kā tas ir tev, kā tas ir mums abiem kopā – droši vien tas man stipri vien palīdzētu būt labākam tētim!"
Daudz ko atpazīstamu šajā stāstā sev atradusi arī ilustratore Anete Bajāre-Babčuka. Viņas meitām ir trīs un septiņi gadi. Viņas gan pagaidām neraujoties uz tādām pārdrošībām kā grāmatas galvenais varonis, tādēļ cīņas ap aizliegumiem mākslinieces mājās pagaidām nav tik aktuālas. Pašu grāmatu gan meitenes vēl nav lasījušas, taču mammas stāsti par tajā uzburto visatļautības pasauli viņām interesējuši.
Bajāre-Babčuka, kura pērn par darbu pie Ineses Zanderes grāmatas "Divas Almas" saņēma vienu no pasaules prestižākajām ilustratoru balvām – Bratislavas ilustrāciju biennāles "Zelta ābolu" –, mūsu sarunai pievienojas pa telefonu no laukiem, kur vada vasaru ar ģimeni "Protams, tā pasaule, kurā vecāki pēkšņi ir gatavi piekrist jebkam, ir ļoti vilinoša visās mājās un vecumos," saka Bajāre-Babčuka. "Tā taču ir vislaimīgākā dzīve!" steidz piebilst Lauris Gundars.
Grāmata "Nē!!!" ir Anetes Bajāres-Babčukas un Laura Gundara otrā sadarbība. Pērnā gada nogalē izdevniecībā "Pētergailis" iznāca viņu kopīgi veidotā "Ōpja hūte" – nopietnākās noskaņās ieturēts stāsts par iejušanos vecvecāku pieredzē un cita starpā arī smagām vēstures lappusēm bērna acīm. Abas grāmatas prasījušas ļoti atšķirīgu pieeju.
""Ōpja hūtē" uzreiz bija skaidrs, ka tur būs tādas nobriedušākas ilustrācijas, ne tik spilgtas, nedaudz niansētākas un maigākas. Bet šajā grāmatā man likās, ka vajag ļoti intensīvi: attēlam jābūt tikpat spēcīgam kā tekstam!" darbu pie ilustrācijām raksturo māksliniece.
Veidojot grāmatu, abi autori lielākoties strādā atsevišķi un, kā smejas Lauris Gundars, sarakstās "Instagram". Pēc profesijas dramaturgs ar plašu teātra pieredzi, viņš velk interesantas paralēles starp grāmatu un teātra radīšanas mākslu.
"Es tomēr uzskatu, ka ilustrators lielā mērā ir patstāvīgs autors: viņš nevis vienkārši seko burtam, bet to interpretē. Es vairāk ilustratoru redzu kā režisoru. Es esmu tas dramaturgs, kas radījis burtu, bet man šķiet, ka ilustrators tiešām uzliek to redzamo pusi uz skatuves! Un mēs kā skatītāji uztveram visu kopā. Protams, var atdalīt, bet es negribu!" saka Gundars.
"Interesants salīdzinājums!" piebilst Bajāre-Babčuka. "Man vairāk liktos, ka es esmu kā scenogrāfe, kas rada vizuālo vidi… Režija? Nu, varbūt savā ziņā… Bet man patīk sākotnēji nosūtīt skices vai kādus variantus, un tad jau no komentāriem varbūt arī izriet kāda tālākā attīstība. Šajā grāmatā tas stils varbūt nedevās rokās pilnīgi uzreiz, ja salīdzina ar "Ōpja hūti", kur man gala iznākums daudz neatšķīrās no pašām pirmajām ilustrācijām. Šeit man vajadzēja mazliet pagudrot, kā attēlot to grāmatas sajūtu, kur tu it kā nesaproti, vai tā ir realitāte vai sapnis, vai notiekošais ir labi vai slikti, vai galvenais varonis ir priecīgs vai tomēr sabijies… Bija jāpadomā, kā šo divu pasauļu mijiedarbi vislabāk atainot!"
Kā Lauris Gundars raksturotu Anetes Bajāres-Babčukas rokrakstu kā viņa grāmatas "režisorei"? "Es ar lielu prieku šo izrādi skatos!" viņš iesaucas. "Tā ir tāda izrāde, kādu es gribētu redzēt kopā ar saviem bērniem. Un es ne velti saku "kopā", jo gan "Ōpja hūti", gan šo grāmatu man šķiet ļoti svarīgi lasīt kopā ar bērniem. Protams, šis teksts nav ļoti sarežģīts, var arī bērns pats izlasīt. Bet,
kopā lasot, man ir sajūta, ka tā lasīšana varētu iestiepties vairāku vakaru garumā. Ar pārspriedumiem – kā tev būtu? Un kā tu domā?
Šis jautājums, kas ir iekšā stāstā, bērnu literatūrā man liekas vissvarīgākais. Arī lielo literatūrā, protams, bet bērnu – īpaši."
