Šī ir piektā Svena Kuzmina grāmata, vairākām iepriekšējām bijuši labi panākumi, par romānu "Dizažio" pirms diviem gadiem viņš saņēma Latvijas Literatūras gada balvu, bet par romānu "Skaistums un nemiers", kuras galvenais varonis ir Kārlis Skalbe, šī gada sākumā izpelnījās balvu "Kilograms kultūras".
Savas jaunākās grāmatas pieteikumā viņš raksta, ka visam tajā aprakstītajam ir ilustratīva nozīme, jebkāda līdzība ar reālām personām un notikumiem ir nejauša.
Tomēr virkne faktu liek domāt, ka grāmatā ir gana daudz autobiogrāfisku notikumu, ne velti tās galveno varoni arī sauc Svens Kuzmins, tāpat ar savu īsto vārdu grāmatā pieminēta viņa mamma – māksliniece un pedagoģe Helēna Svilāne-Kuzmina, kuras personībai un liktenim ir ļoti svarīga loma visā grāmatas kopējā stāstā. Tāpat kā citiem galvenā varoņa dzimtas cilvēkiem, kuri – es sliecos pieļaut – arī ir bijuši vai joprojām ir pavisam reāli cilvēki. Kā, piemēram, abi vecvectēvi Arnolds Barkāns no mātes puses un Bernards Vanags no tēva puses. Kāpēc tieši šos vecvectēvus ļoti svarīgi pieminēt? Jo grāmata spilgti atklāj, cik ciešas saiknes – gribam to vai negribam – vieno dažādas paaudzes, kā mūsu priekšteču rīcības, izvēles un dzīvesstāsti vēlāk atsaucas uz viņu bērniem, bērnubērniem un tā joprojām.
Galvenais varonis allaž jutis, ka viņā kopā sadzīvo divas nesamierināmas pasaules, tikai viņam grūti saprast tam cēloni, līdz, uzzinot ko vairāk par saviem vecvectēviem, viņš sāk nojaust, kāpēc tā ir. Šī atklāsme ir nepatīkama, tomēr svarīga, lai cilvēks labāk saprastu pats sevi. Ko tieši viņš uzzina, to, protams, neatklāšu, jo tā ir viena no grāmatas intrigām, kas atklājas noslēgumā.
Īsumā grāmatas sižets ir šāds: ir pats divtūkstošo gadu sākums, un Svens no Rēzeknes ierodas Rīgā, lai mācītos Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolā. Enerģiskā omamma Lūcija izkārto viņam dzīvošanu Brīvības ielas namā, ko savulaik cēlis viens no viņa vecvectēviem – Bernards Vanags, kādreiz ļoti bagāts vīrs, krāsu un ķimikāliju tirdzniecības uzņēmuma vadītājs. Viņš ir tāda kā dzimtas leģenda vai kulta persona, un šis divstāvu Brīvības ielas nams – viena no viņa kulta svētvietām. Svenam gan pret šo kultu ir pretestība, viņam tas šķiet tracinoši, ka Bernardu pat vēl tagad viņam mēdz stādīt par paraugu. Bet ar Brīvības ielas namu jeb Brīvībeni (kā viņš to sauc) viņam izveidojas ļoti īpašas attiecības. Grāmatas gaitā viņš vairākas reizes no tās iet prom un vienmēr ar domu – uz neatgriešanos, bet tik un tā atgriežas.
Kā viņš vienā brīdī saka – "es vienmēr attapos Brīvībenē, it kā mani pie tās saistītu kāds karmisks pienākums".
Pilnīgi droši var teikt, ka šī savdabīgā māja ir viena no grāmatas ļoti būtiskām varonēm, jo kas tik tajā nenotiek! To aprakstot, Svens Kuzmins ļoti meistarīgi ņem talkā viņam raksturīgo humora un ironijas intonāciju, jo pilnīgā nopietnībā tur notiekošo absurdu izstāstīt nav iespējams. Kas tad tur īsti notiek?
Cēloņi atkal jāmeklē vēsturē, jo padomju laikā māja, protams, nacionalizēta, tur iemitinājusies vietējā miliča ģimene, kuras pēcteči māju turpina apdzīvot joprojām, un šī apdzīvošana izpaužas kā nemitīgs dzerstiņš ar visām no tā izrietošajām sekām. Līdz pat situācijai, kad strīda karstumā kāds no iemītniekiem iezveļ otram pa galvu ar čuguna pannu; kad tas saļimst un neceļas, kompānija nolemj, ka viņš ir miris, un iekašā kritušo sniegā zem ābeles, jo rakt nevienam nav spēka. Pēc laika gan viņš izkašājas ārā, atkal pievienojas kompānijai, un visiem atkal ir iemesls iedzert par šo augšāmcelšanās brīnumu.
Tā ir tikai viena no grāmatas epizodēm, bet arī viens no lūzuma punktiem, kas liek Svenam pieņemt lēmumu pamest šo vājprātīgo namu, jo nekur taču nav teikts, ka arī viņš kādā brīdī nevarētu dabūt kādu zvēlienu ar pannu. Viņš arī no nama aiziet, absolūti pārliecināts, ka nemūžam vairs neatgriezīsies. Tomēr atgriežas un ne reizi vien… Katru reizi atgriežoties, ir kaut kas būtisks mainījies gan viņa paša dzīvē, gan arī šī savdabīgā nama dzīvē… Sāk atklāties arī vairāki ar to saistīti pagātnes noslēpumi…
Bet grāmatā ir vairākas līnijas. Piemēram, līdz ar galveno varoni atkal varam nokļūt divtūkstošo gadu sākuma Rīgā, kas ir stipri atšķirīga no šodienas Rīgas, ir vēl latu laiks, pie centrālā universālveikala skan Imanta Skujas saksofons, turpat kaut kur pulcējas frīku armija, bet Svens ar savu draugu Egregoru dodas Vecrīgas ielās, lai rakstītu Rīgas eposu. Tas izrādās bīstams pasākums, jo viņu ceļi krustojas ar skinhediem un kādu personāžu, kas sevi dēvē par Pērkondēlu.
Tomēr kopumā vismaz manā redzējumā vēl daudz svarīgāki par notikumiem, kas risinās apkārt galvenajam varonim, ir notikumi, kas risinās viņa iekšējā pasaulē.
Un šai ziņā grāmata aicina uz pārdomām par to, cik grūti ir novelkama robeža starp realitāti un iztēli, starp prātu un neprātu, starp racionālo un iracionālo.
Grāmata ļauj arī dziļāk saprast radoša cilvēka dvēseles anatomiju, tās trauslumu un traģismu, bet arī unikalitāti.
