"Dilstošais medus mēness" ir piektais Andras Manfeldes dzejoļu krājums. Viņa saka – dzejoļi lielākoties tapuši pie jūras pēdējo četru, piecu gadu laikā, turklāt maz te atrast no sociālā skaudruma, kas bijis dominējošs citos krājumos. Viņa spēlējusies gan ar mēnesi debesīs, gan mēnesi laika nogrieznī. Te ir noskaņas "starp dilstošo un pilno, medaino un vēso, nežēlīgo un maigo, starp sievieti un vīrieti, apelsīna "jā" un citrona "nē"", kā teikts krājuma priekšvārdā.
"Tas ir par to, ka skaistais, tomēr izslīd mums caur pirkstiem. Un mēs nevaram viņā palikt kā tādā Tabora kalnā, kur Jēzus mācekļi lūdzas "paliksim, celsim šeit telti", un tad šis ir par to, ka mēs nevarēsim tajā skaistumā to telti uzcelt. Vienīgais, mēs varam mainīt no tā vasaras spīdīgā, skaistā, brīvā, iet uz to rudens skaistumu un tamlīdzīgi. Un ka tajā zaudējumā arī ir skaistums," stāsta dzejniece.
Grāmatas atklāšana Kuldīgā notika Kurzemes Dzejas dienu laikā, uz kuru bija pulcējušies dzejnieki no visa reģiona.
"Es Andru uzskatu par ļoti Dieva noskūpstītu cilvēku, par bezgala lielu talantu manās acīs ne tikai tāpēc, ka man patīk viņas dzeja. Andrā ir tik ļoti zemes sāls. Katrs viņas dzejolis ir kā glezna," teic dzejniece Inta Kampara.
"Andra, jā, cepuri, cepuri nost. Manuprāt, nu viņas dzejas pasaule ir tāda ļoti – viņai ir tanī savs, teikšu tehniski, zobrats, kas kustina viņas dzejas poētisko pasauli," atzīmē Talsu novada literātu apvienības vadītājs Andžejs Beļēvičs.
"Šis ir īpašs dzejas krājums ar to, ka tas ir tāds mazliet romantiskāks. Mēs esam pieraduši Andru uztvert kā tādu diezgan skarbu rakstnieci, ja mēs runājam par pieaugušo literatūru un par dzeju. Bet šis ir viņas romantiskā daļa. Es tā domāju, vismaz es to tā sajutu," spriež Kuldīgas Galvenās bibliotēkas pārstāve Iveta Grīniņa.
Dzejoļu krājums ir neliela apjoma, bet ir jau daudz iestrāžu nākamajam – atzīst Andra Manfelde. Grāmatas redaktors ir Jānis Rokpelnis.
