Nora Ikstena ir tautā iecienīta un pasaulē atzīta latviešu rakstniece. Viņas zināmākais literārais darbs ir 2015. gadā sērijā "Mēs. Latvija, XX gadsimts" izdotais romāns "Mātes piens". Rakstniece sarakstījusi septiņus romānus, ir vairāku stāstu krājumu, biogrāfiju un eseju autore. Nora Ikstena studējusi latviešu filoloģiju, angļu valodu, literatūru, strādājusi vairākos preses izdevumos un saņēmusi nozīmīgus starptautiska un vietējā mēroga apbalvojumus, tostarp Latvijas Literatūras gada balvu un Izcilības balvu kultūrā. Rakstnieces darbi nonākuši arī uz kino ekrāniem un teātra skatuvēm. 2023. gadā izdots Noras Ikstenas jaunākais romāns "Jōna", kas ir tēlains un nesteidzīgs darbs par mūsdienu sabiedrības izjūtām gan pandēmijas, gan karadarbības laikā, un tā galvenie tēli ir velokurjers un zilais valis.
Henrieta Verhoustinska: Mēs sākām raidījumu ar tavu citātu – "Esi tu pati, visi citi ir aizņemti", kuru tu atklāji kādā tirdziņā. Kāpēc tieši šis citāts tev likās atbilstošs šodienai?
Nora Ikstena: Jā, tas bija Ikšķiles tirdziņš, kur mākslinieks bija uzgleznojis tādu skaistu dēlīti ar vienradzi. Mani vispirms piesaistīja tas skaistais vienradža portrets, un tur bija uzrakstīts apakšā "Esi tu pati, visi citi ir aizņemti". Es domāju, ka tam teicienam ir tāda dubulta nozīme, ka tad, kad tu kļūsti pats, tu kļūsti vajadzīgs arī citiem, un īstenībā nav ko uzbāzties vai tērēt citu cilvēku laiku, kamēr tu īsti neesi atradis sevi. Man tas ir tik ļoti pie sirds, ka virtuvē karājas pie sienas vienradzītis ar šo uzrakstu.
Henrieta Verhoustinska: Man pirmā asociācija šim teicienam bija, ka neviens cits tavā vietā neizdarīs to, ko vari izdarīt tikai tu, izjust tu, izdzīvot tu.
Nora Ikstena: Tieši tā, un arī nevienam citam tu nepaskaidrosi un arī nevajag paskaidrot.
Vienkārši ar saviem darbiem tu rādi to savu ceļu, un vienam tas būs pieņemams, otram nepieņemams, bet to vari veikt tikai tu pats, neviens cits tavā vietā to neizdarīs.
Henrieta Verhoustinska: Un pie šādas atziņas nonāk arī tava jaunākā romāna "Jōna" varonis Jona, dzīvodams starp to patērētāju sabiedrības lauku un dabu, man liekas, ka tas labi atsedz sabiedrības pašreizējās izjūtas. Tur ir arī pēcpandēmijas nojausmas un, bez šaubām, kara laika atblāzmas. Kā tu nonāci līdz šim Bībeles mītam par Jonu, ko aprij valis, kāpēc tas gūla tava romāna pamatā?
Nora Ikstena: Ļoti interesanti šis stāsts pie manis atnāca, jo, kā pie manis atnāca valis, es īsti to brīdi nevaru pateikt, bet ideja par vali bija, un es sāku ļoti interesēties par lielajiem zilajiem vaļiem. Es tiešām noskatījos daudzas dokumentālās filmas, īpaši kāda angļu zinātnieka filmu, kurš pandēmijas gadu bija pavadījis, pētot zilos vaļus. Tad es sapratu, ka lielajam valim ir kaut kāda līdzība ar [manu] lielo, jauko bezsugas šķirnes suni Pērkonu, ka viņi ir lieli un ļoti labsirdīgi. Viņi ar beznosacījuma mīlestību mīl cilvēkus. Tad man skaidrs, ka, ja valis, tad ir Bībeles stāsts par Jonu, un Jona pie manis atnāca tiešām tādā sniegainā, dubļainā Rīgas dienā, kad es skatījos uz tiem "Bolt" džekiem, kas minas ar riteņiem un pārvadā ēdienu. Man likās, kurjers ir ne tikai konkrēts cilvēks, bet arī vēstnesis, tas viss sagāja kopā. Tā es ar viņiem dzīvoju veselu gadu, agrus rītus katru dienu, tad rezultāts ir "Jōna".
Henrieta Verhoustinska: Lai arī pamattēma ir ļoti nopietna, tu šajā grāmatā nevairies arī no veselīgas ironijas, jo, piemēram, ainā, kurā Jonu jau ir apēdis valis nejauši, viņš apcer visas tās klišejiskās frāzes, ar kurām parasti tiek atzīmēta cilvēka aiziešana mūžībā. Turpinot Ukrainas kara tēmu, kas, bez šaubām, ir nozīmīga tava romāna kontekstā, kā tev šķiet, ko kara laiks nodara ukraiņu kultūrai un literatūrai?
Nora Ikstena: Tad es sākšu ar to, ka viens no maniem skaistākajiem braucieniem ar "Mātes pienu" un manu tulkotāju Līnu Meļniku bija tieši uz Ukrainu, Ļvivu, tieši pirms pandēmijas, jo grāmata iznāca ukraiņu valodā.
Man tās sajūtas joprojām ir grūti aprakstīt, to patriotismu, to siltumu, to alternatīvismu, to Ļvivas sajūtu, ka šeit ir Eiropas nākotne, es tiešām tā tur jutos.
Tad sākās karš, es domāju, ka, protams, tas nodara milzīgu postu visos līmeņos, bet mēs redzam, cik spēcīgs ir ukraiņu gars. Tad, kad lielā rāte [Serhijam] Žadanam nepiešķīra Nobela prēmiju, es tiešām biju ļoti nikna, jo man likās, – kur vēl ir brīdis, kad literatūras sabiedrībai, domājošai sabiedrībai parādīt, ka te mums ir liela mēroga rakstnieks, kurš nebaidās iet zem lodēm? Ko vēl vairāk? Ar to mēs paceļam ne jau Ukrainu, bet Nobela prēmijas prestižu. Man tas likās pilnīgi neaptverami un nesaprotami. Kad es teicu savu runu Ļvivā, es pieminēju viņa [Serhija Žadana] grāmatu "Džezs pār Donbasu", un man liekas, ka – tāpat kā Oksana Zabužko – viņiem tas karš ir radījis vēl tādu spītu, pretestību, ka viņi to izdarīs, uzrakstīs, viņi atstās tās liecības. Tas ir ļoti, ļoti svarīgi. Man nav sajūtas, ka viņi izpostīti, nospiesti uz ceļiem, ko vispār par ukraiņiem nevar teikt.
Henrieta Verhoustinska: Iļjas Kaminska un Serhija Žadana grāmatās karš ienāk krietni pirms 2022. gada 24. februāra. Viņi ar šo karu dzīvo jau krietni ilgāku laiku.
Nora Ikstena: Jā, un es varu teikt tikai to, ka es vēl tagad, turpinot ceļot kopā ar "Mātes pienu" apkārt pa pasauli, kad man jautā, kā tas ir, atkal šī grāmata ir aktuāla, – man par to priecāties? Ne jau, ka grāmata būtu slikta, bet ka mēs atkal esam ļoti tuvu tai pašai situācijai. Es domāju, ka tā ir kaut kāda totālā deja vu, kaut kāda ļoti nepatīkama sajūta. Par karu vispār ir ļoti grūti domāt un grūti kaut ko teikt, bet ar šo pagaidu ļaužu meiteni, kas patiesībā ir bēgļu meitene, es mēģināju tajā it kā pārticīgajā dienvidu laiskumā dzīvojošam Jonam parādīt – paskaties ar citām acīm, kā mēs cenšamies, cik mēs varam līdzi dzīvot, palīdzēt, cits, kurš stiprāks, doties fiziski kaujā, tas, kurš ne, palīdzēt ar to, ko var. Man liekas, ka Latvija ar to Eiropā ir īpaša valsts, Latvija Ukrainai ir ļoti daudz palīdzējusi, pati pat neesot tā spēcīgākā šī brīža situācijā.
Henrieta Verhoustinska: Mani ļoti aizkustināja arī pagaidu ļaužu meitene, faktiski, kura, ne mirkli nedomājot, atsakās pat no jauniegūtās, iespējams, mīlestības, lai dotos atpakaļ uz mājām. Cik viņai tas ir būtiski un svarīgi, tas bija romānā viens tāds ļoti aizkustinošs brīdis.
Nora Ikstena: Jā, jo es domāju, ka būt pagaidu ļaudīm, mums pat varbūt ir grūti iztēloties to sajūtu, ka tu esi, jā, it kā siltumā, mierā, apkārt ir draudzīgi cilvēki, bet tava sirds ir tur. Es domāju, ka tā ir ļoti daudziem ukraiņiem, kas ir tagad izklīduši pasaulē. Ja vien ir tāda izdevība, viņi dodas atpakaļ.
Henrieta Verhoustinska: Tagad lielais jautājums, kas man palika pēc grāmatas izlasīšanas, jo tā man tomēr palika mīkla. Kāda tad tieši ir jōna? Sākumā man likās, ka jōna ir apzīmējums tai sajūtai, kas pavada nomāktību, kas pavada kaut kādu miglainu prāta stāvokli, bet pēc tam tomēr ne, ka Jōna var būt arī laba.
Nora Ikstena: Tad man jācitē Rainis: "Mainošā, mainies uz augšu". Es domāju, ka jebkuru jōnu, kas ir kara neziņas, nelaimes, ārprāta, nesaprašanas jōna, to ir iespējams pārvērst par labvēlīgu, gaišu, priekpilnu jōnu.
Tāds bija mans nolūks, rakstot šo grāmatu, parādīt, ka jebkura kara jōna var kļūt par miera jōnu.
Henrieta Verhoustinska: Pavisam nesen iznāca vēl viens brīnišķīgs darbs "Draugi. Vabulīša un Pifāna piedzīvojumi". Tā ir ļoti intriģējoša grāmata, jo Vabulīša kungam ir četras rokas, kamēr viņa draudzenei Feijai ir divas, es pēc tam iedomājos, ka varbūt tas ir iemesls, kāpēc pie viņa viesojas tie franču žurnālisti. Kā tev ienāca prātā par saimnieka un suņa attiecībām rakstīt grāmatu?
Nora Ikstena: Šeit visi lielie pateicības vārdi pienākas māksliniecei Kristiānai Dimiterei, jo, kad pavasarī es aizgāju uz "Istabu", uz Kristiānas Dimiteres izstādi "Indiāņi Gaujmalā" un tur es ieraudzīju Vabulīti vai Vabulīša kungu... Es vienkārši nesapratu, kā var uzzīmēt kaut ko tik izteiksmīgu, savā ziņā gudru, smieklīgu, tādu, kurš par sevi var pasmieties. Es tā dīcu un īdēju, līdz dabūju to Vabulīti savā virtuvē, un tad nāca Pifāns. Tas bija mans ļoti labs draugs, kurš bērnībā meitai spēlēja leļļu teātri, un galvenais varonis bija Pifāns. Es nofotogrāfēju Pifānu, jo tas bija saglabājies, nosūtīju Kristiānai, bet viņa teica, ka nē, Pifāns būs pūdelis. Četras rokas Vabulītim izdomāja Kristiāna, tad es sapratu, protams, ar divām viņš strādā, bet ar divām žestikulē.
Henrieta Verhoustinska: Saki, lūdzu, ja tev pašai jāsagrupē tev nozīmīgākās, svarīgākās grāmatas, ko tu esi uzrakstījusi, kas būtu tajā trijniekā?
Nora Ikstena: Es vispirms gribu teikt, ka "Mātes piens" ir tāds unikāls gadījums, ko es negribu likt trijniekā. Trijnieks noteikti ir "Dzīves svinēšana", "Nenoteiktā bija" un "Jōna". "Mātes pienu" es tā nevaru ierindot, jo tas galīgi vairs nav tikai Latvijas stāsts, bet katrā ziņā "Dzīves svinēšanas" sajūtu nekas nevar pārspēt. "Nenoteiktā bija" ir grāmata, kas man ir nesusi tikai un vienīgi laimes sajūtu.
Viss, kas saistīts ar Imantu [Ziedoni], man tas ir nesis tikai absolūtas laimes sajūtu, un es saprotu kāpēc, – tāpēc ka tur [grāmatā "Nenoteiktā bija"] es pilnībā atteicos no sevis, es biju tikai medijs, kas palīdz Imantam izstāstīt stāstu.
Henrieta Verhoustinska: Es gan gribu piekrist [Guntim] Berelim, kurš recenzijā par tavu darbu "Vīrs zilajā lietusmētelītī" rakstīja, ka tad, kad Nora raksta par citiem, viņa raksta par sevi.
Nora Ikstena: Bet ne "Nenoteiktajā bijā", tiešām. Es atceros, ka, kad lasīju Imantam manuskriptu priekšā, viņš teica – es to uzrakstīju. Es teicu, ka, protams, ka tu to uzrakstīji, es jau biju tikai medijs. Man liekas, ka katram rakstniekam ir vispār gan literatūrā, gan dzīvē jāpiedzīvo tā sajūta, ka tu neesi pasaules naba, ka tev nekas nepienākas, un tad tu pieņem to brīnumu, ka tu vari rakstīt. Bet bez tās sajūtas, ka tev kaut kas noteikti pienākas, un šī sajūta man ir jauna sajūta. Kopenhāgenā, tagad pēc "Mātes piena" pirmizrādes, es aizslīdēju prom no lielā tusiņa, sēdēju kafejnīcā, dzēru unikāli labu kafiju, ēdu mazu šokolādes kūciņu, un es domāju, cik es esmu laimīga. Man tas nepienākas, nav obligāti, ka tā tam vajadzēja būt, bet esmu laimīga, ka ar mani tas notiek.
Henrieta Verhoustinska: Nora, vai tev pēc "Mātes piena" panākumiem nav sajūtas, ka tagad ir jāsacenšas pašai ar sevi un jāuzdrīkstas jauniem darbiem? Vai, piemēram, "Jōnai" bija viegli saņemties?
Nora Ikstena: Man grūtāk bija saņemties "Ūdens mirdzēšanai", par "Jōnu" jau bija citādāk. Te ir tas, pie kā mēs atgriežamies, ka, ja tev ir sajūta, ka tev kaut kas pienākas, tāpēc ka viena no tavām grāmatām ir izgājusi tik tālu pasaulē, tad tu arī sēdi ar to savu sajūtu un domā – nē, es jau pirkstu nekustināšu. Es tā nejūtos ne tikai attiecībā uz rakstniecību, arī uz kaut ko citu, ko es savā dzīvē daru. Tagad sākšu mācīt jaunus cilvēkus rakstniecībā. Man vienkārši ir prieks, ka Dievs ir devis tādu iespēju doties tālāk. Es dodos tālāk ar to, ko es jūtu un rakstu tagad, un "Mātes piens" paliek man, kā angliski saka, duty (no angļu valodas: pienākums – red.), kā tāds pienākums, kas, starp citu, pēc ilgāka laika tieši tagad man sagādā ne prieku par to runāt, bet es par to runāju brīvi.
Man vairs nav tās nastas, tās "Mātes piena" nastas, ar kuru man iet un visiem stāstīt gan par vēsturisko, gan personisko stāstu. Esmu ieguvusi brīvību, tāpēc varu par to runāt.
[..] Man ir iedota vēl kāda enerģija, es cenšos to iedzīvināt ar milzīgu pateicību daudziem cilvēkiem un ar prieku, ka to spēju darīt.
