Aizvadītās sestdienas rītā Rēzeknes novada Ozolaines pagasta Pleikšņu kalnā, kas atrodas turpat pie Rēzeknes un paver skatu teju uz visu pilsētu, skanēja ne vien putnu dziesmas, bet arī dzeja un mūzika latgaliešu literātu un mūziķu izpildījumā, tādējādi veicinot latgalisko tekstu jaunradi un pārtapšanu jaunās mākslas formās. "Gulgošana" te notika pirmo reizi un bija kā ieskaņa vakara pasākumam Nautrēnos, dzejas slamam "Rogovkys dzejis voga", kas šogad notika jau trešo reizi.
Bez dzērvju kāšiem un rudens lapām
Cēsu puses literāte, valodas mīlētāja un bloga "nakedlight.lv" radītāja Inka atzīst, ka šis pasākums viņai ir kā vel viena skaista iespēja arvien tuvoties Latgalei un latgaliešu valodai: "Man tas ir emocionāls notikums, jo latgaliešu valoda ir kaut kas, ko es sāku jaunatklāt. Ja es vēl pirms gada, diviem nesapratu, ko cienījamais dzejnieks saka Lūznavas muižā, tad es esmu iepazinusies ar dažādiem latgaļu vārdiem. Jūs tagad runājat visi, un es saprotu, un tas ir vienkārši brīnišķīgi un paldies. Un es arī šodien uzrakstīju vienu dzejolīti, paņēmu tos visus vārdus, saliku kopā, un man šķiet, ka man brīnišķīgi sanāca. Nākamgad es taisos startēt uz šīs skatuves kā viesmāksliniece."
Annele Slišāne "Gulgošanu" raksturo kā kvalitatīvu, augsta līmeņa pasākumu, kas atbilda arī dažādām publikām: "Nebija ne tāds banāls ar dzērvju kāšiem, rudens lapām, nebija arī tāds "auksts", ka tu nevari iejusties. Bija tāds tiešām ļoti mīļš, labs un dziļš.."
Jautāta par savu literāro ražu rudenī, Slišāne atklāja: "Man ir grāmata salikta kopā, es meklēju noslēdzošo vārdu, grāmatas vāka aizmugures tekstu. Tad tas aizvērs grāmatu, un es varēšu to izdot." Viņasprāt, latgaliski rakstošajiem autoriem, kā arī visiem tiem, kas atnāca, ir svarīgi šādi pasākumi: "Svarīgi, ka valoda ir dzīva, ka valoda nav tikai sadzīves valoda, bet tajā tiek radīts. Nu, un mums arī, tāds uztraukums, saņemšanās, satikšanās vienam ar otru. Jātiekas, un tad ne tā, ka atrodi, bet katram māksliniekam ir vajadzīga izstāde, un šīs dzejas dienas ir kā izstāde tam, ko tu uzraksti."
Kad latviskie teksti savijas ar latgaliskajiem
Pasākuma laikā bija iespēja dzirdēt no Krāslavas novada Asūnes nākušās dzejnieces Anitas Mileikas dzejoļus no viņas tikko iznākušā dzejas krājuma "ziņas par gadalaikiem". 2015. gadā tika izdots Anitas debijas dzejas krājums "mūžīgā nepārtikusī stirna", kas tika nominēts Latvijas Literatūras gada balvai (LaLiGaBa) kā viens no tā gada labākajiem debijas darbiem literatūrā. Tāpat krājums saņēma Latgaliešu kultūras gada balvu "Boņuks 2015" par labāko sniegumu literatūrā. "ziņas par gadalaikiem" tapis ilgākā laika posmā, un krājumā publicēti 42 autores jaunākie dzejas darbi latviešu literārajā un latgaliešu rakstu valodā, kas apkopoti ilgākā laika posmā.
Autore stāsta: "Tapa samērā ilgi. Tagad jādomā, gadi 8 laikam, jo pirmais krājums bija 2016. gadā, un tagad ir otrs. Latviski teksti, latgaliski teksti savijušies kopā. Noskaņa gadalaiki, bet ne tikai, protams. Pirmajā krājuma man bija teksti latviešu valodā, un tad otrā pusē bija latgaliski sarakstīti teksti. Šajā gadījumā šis ir kopā salikts. Ļoti organiski.
Pati Anita Mileika atzīstas, ka latgaliešu valodā nerunā tik brīvi: "Bet tad, kad rakstās, tad rakstās. Es nepārlieku, to es neesmu darījusi. (..) Es principā rakstu ikdienā, tas ir darbs. Es pret to attiecos kā pret darbu. Lielākoties rakstu blociņā, tādā biezākā burtnīcā, elektroniski arī, bet mazāk." Pašai dzejniecei visi gadalaiki ir mīļi: "Atceros, kādi savulaik bija gadalaiki, bērnībā bija riktīga ziema. Tagad salīdzinoši ziema ir tāda nostalģiska. Tāds vecums arī, kad sāc apzinaties, ka tev ir iespēja baudīt četrus gadalaikus. Es tikko biju aizbraukusi uz laukiem, āboli sakrituši, un tādas lietas – sadzīviskas, laucinieciskas. Mamma man ir ukrainiete, man ir dzirdēta ukraiņu valoda un dialekts, ļoti specifisks, interesants. Principā mēs tagad ar mammu arī runājamies ukrainiski." Anitas tētis ir latgalietis: "Es jau pati arī latgaliete, bet nu tētis latgaliski runā vairāk." Lai uzturētu valodu dzīvu, Mileika raksta, lasa, tai skaitā kolēģus – Oskaru Orlovu, Lauru Melni, kas darbojušies arī komandā viņas grāmatā: "Oskars Orlovs bija redaktors. Man patika, kā viņš to salika. Ļoti organiski tie teksti savijas kopā."
Dzejas malks un neparastie cilvēki
Iedvesma pasākuma "Gulgošana" nosaukumam atrasta rogovkieša Antona Kūkoja dzejoļa "Pleikšņu kolni" rindās: "Gulguošona, gulguošona... /Pleikšņu kolnim apakš /Dzyrkstūšs olūts guldž! /Saīt guldžam apleik vysi, kas tveikst sluopēs, /Smeļ pa laseitei!".
Par pašu strautiņu literatūrzinātnieks, literāts Valentīns Lukaševičs stāsta: "Tur ir avots, kalna apakšā, un gulgošana ir process, kad no avota ir tāds ūdens, ne tikai daudz, bet ‘guldzinej’. Tas ir tāda kā malkošana, guldziens – malks. Tas ir tas pats, kad kaut kas iet nevis vienveidīgi, bet ar tādiem fontāniem. To var darīt arī putni un ne tikai. Tas avotiņš tur ir arī tagad, ielikts tādā betona riņķī. Cilvēki arī tagad tur vēl brauc."
Par jaunāko devumu latgaliešu literatūrā – Anitas Mileikas krājumu "ziņas par gadalaikiem" – Lukaševičs atbild, ka būs grūti teikt kaut ko objektīvu, jo ir Anitas Mileikas dzejas fans: "Viņas pirmos dzejoļus es pamanīju vēl žurnālā "Karogs", viņa ir no Asūnes. Ja mēs runājam par tādu tīro dzejnieku, tad man viņš ir tāds kā Anita Mileika, kura nav ne biznesmene, ne politiķe, ne amatpersona. Protams, arī tas nav aizliegts, bet gribas no dzejnieka kaut kādu romantisku trakumu vai nesakārtotību, haosu, jo tas piestāv dzejniekam. Anitas Mileikas dzeja, man ir tāda balta skaudība, kā viņa spēj redzēt to visu pasauli. Mēs visi to pašu redzam, to pašu augustu, bet kā viņa to visu spēj redzēt tik smalki.
Cik neparastam jābūt cilvēkam, lai to visu ieraudzītu.
Valoda ir pēc tam, sākumā tas viss jāierauga domās. Laivas, kaut kādi notikumi, nu, kaut kas tāds feins. Tu ar prātu visu nevari saprast, bet ir noskaņa. Viņa ir noskaņu meistare. Tur ir sāpes, ilgas, ciešanas un gaidas. Kā saka grāmatas krustmāte Kristīne Pokratniece, tur ir tādas nevis sāpes, bet smeldze."
Citādāka platforma literātiem
Dzejas brokastis "Gulgošana" organizē kultūras kustība "Volūda" sadarbībā ar Nautrēnu pagasta apvienību un Ozolaines pagastu. Organizatoru pārstāves un idejas autores Edīte Laime, Inga Vigule un Santa Ostaša atzīst, ka laiks rādīs, kā šis pasākums nākotnē attīstīsies, un vēl jau tikai redzēs, par ko izaugs.
"Mēs gribējām šo dienu vairāk piepildīt ar dzeju, lai nav tikai vakars, bet ir arī rīts. Tad viss tā salikās, ka izvēle krita uz Pleikšņu kalnu un sadarbību ar Ozolaines pagastu. Tad arī atklājās, ka rogovkietis Antons Kūkojs ir sarakstījis dzejoli "Pleikšņu kolni", un mēs sapratām, ka tam ir jānotiek te," stāsta Nautrēnu pagasta kultūras pasākumu organizatore Inga Vigule.
Santa Ostaša atzīst, ka Pleikšņu kalns arvien apaug ar dažādiem pasākumiem un top arvien apmeklētāks: "Jā, patiesībā Pleikšņu kalns ir tāda apslēptā Ozolaines pagasta pērle, par kuru daudzi zina, bet tikpat daudzi pat nemaz nenojauš. Tīri ģeogrāfiski tā ir augstākā vieta apkaimē, bet, ja mēs pārejam uz tādu romantisko noti, tad šī ir vieta, kur jau gadu desmitiem pārīši nāk uz randiņiem. Pirmajos randiņos, mēs zinām daudz stāstu, daudz ģimeņu, kuras te gājušas, un nu viņiem ir kopīgi bērni, kopīgi mazbērni. Kāda vieta vēl varētu būt skaistāka un piemērotāka dzejas brokastīm, jo, kā mēs zinām, dzejas un dziesmu pamatā ir mīlestība un šo kalnu mēs saucam par mīlestības kalnu, kur tik daudz mīlestības stāstu radies."
Kā atzīst latgalisko projektu virzītāja un latgaliešu kultūras kustības "Volūda" pārstāve Edeite Laime, šis ir sava veida pieturpunkts biedrības organizēto, latgalisko jaunradi veicinošo pasākumu ceļā: "Šogad mēs cenšamies īstenot latgaliešu literatūras jaunrades programmu, kur ir Pītera Jurciņa konkurss "Rogovkys dzejis voga" un tagad arī "Gulgošana". Aicināt, lai literatūra vairāk skan, lai top jauna. Arī ar mūziku, caur kaut kādiem citiem formātiem dod to platformu literātiem, lai viņu darbi parādās, lai satiekas ar lasītājiem."
