"Neliec mani mierā. A love story"
Pētera Sautera darbs izdots sērijā "Jaunā klasika", un tā ir sērija, kas iepazīstina ar Baltijas Asamblejas balvas laureātu darbiem. Atgādināšu, ka jau kopš 1990. gadu vidus katru gadu tiek pasniegtas Baltijas Asamblejas balvas literatūrā, ko saņem viens no Baltijas valstu rakstniekiem, un jau aptuveni četrus pēdējos gadus šīs grāmatas tiek arī tulkotas visu triju valstu valodās. Pēters Sauters ar savu darbu ir viens no laureātiem, kurš balvu ieguva pirms 10 gadiem. Viņa romānu tulkojusi Maima Grīnberga, un darījusi to, manuprāt, ļoti prasmīgi.
Sauteram piemīt neparasts, tieši viņam raksturīgs rakstības stils, viņš Igaunijā ir gana kolorīta personība, rakstnieks ar aktiera izglītību. Viņa debijas romāns "Indigo", kas iznāca 1990. gadā, sacēla milzīgu furoru gan valodas un vēstījuma dēļ, gan arī tādēļ, kas tas bija tīši antiliterārs un nestrukturēts – nu gluži kā paša autora lūzerīgā dzīve –, tā latviskā tulkojuma grāmatas priekšvārdā raksta igauņu dzejniece Mārja Kangro.
Savā ziņā to pašu var teikt par tikko latviski iztulkoto darbu "Neliec mani mierā. A love story". Tas rakstīts kā autora domu plūsma pamatā par pavisam ikdienišķiem notikumiem, bet rakstības veids ir tieši tik vienkāršs, brīvs un nepiespiests, ka šķiet – autors gluži nepastarpināti sarunājas ar lasītāju. Iespējams, tik labi viņam tas padodas tāpēc, ka viņam ir aktiera izglītība un viņš ļoti labi arī rakstot prot likt lietā publikas uzrunāšanas knifus.
Grāmatas galveno varoni sauc Pēters un, šķiet, viņā ir ļoti daudz no autora paša, jo arī romāna darbība notiek Igaunijas Rakstnieku savienībai piederošajā tā sauktajā "nabaga rakstnieku namā" netālu no Tallinas centra. Tā ir koka ēka bez ērtībām, kurā ļoti lēti tiek izīrēti dzīvokļi tiem savienības biedriem, kam ir problēmas ar apdzīvojamo platību. Arī pats autors dzīvo tieši šajā namā. Līdz ar veselu virkni citām spilgtām radošām personībām, ko arī iepazīstam grāmatā.
Pati centrālākā romāna ass ir Pētera attiecības ar Lauru, kura par viņu ir 20 gadus jaunāka, bet viņus vieno ļoti cieša vilkme vienam pie otra, un romāna gaitā viņi apprecas.
Romānam nepiemīt virzība uz attīstību vai kulmināciju, tā spriedze drīzāk jūtama ļoti dzīvi aprakstītās ainās. Pats traģiskākais notikums ir Pētera dēla Kustasa nāve, un arī to rakstnieks piedzīvojis personiski, arī pats bijis liecinieks sava dēla pēkšņajai nāvei.
Grāmatas galvenā varoņa attieksme pret dzīvi ir pilnīgi pretēja tam, ko mūsdienās visapkārt kultivē, ka cilvēkam ir jācīnās, jātiecas uz lieliem mērķiem, arvien lielāku labklājību un karjeras izaugsmi. Pēters ar savu hipijisko dzīvesveidu tam ir pilnīgs pretstats, un, šķiet, tieši ar to visvairāk simpātisks un interesants, jo var ļoti labi just, ka viņam tas ir dabiski, viņš nekurn par savu situāciju, pieņem to bez jebkāda sarūgtinājuma. Kādā vietā viņš saka: "Varētu teikt, ka mans dzīves sapnis kļūt par lūzeri ir piepildījies. Esmu ticis pie tādas dzīves, kur mierīgi varu būt lūzeris. Staigāt pa pilsētu, skatīties uz cilvēkiem, namiem, kokiem, suņiem, bērniem un vienkārši ļaut visam slīdēt garām."
Jāsaka godīgi, ka romānā ir ļoti daudz alkohola lietošanas, bohēmas, arī fizioloģisku procesu ļoti atklāti apraksti, kas daļai lasītāju var raisīt pretestību, bet Sauters tomēr nevienu brīdi nekļūst brutāls vai provocējošs, tas galīgi nav viņa pašmērķis. Viņš drīzāk ir visu atstumto un noskumušo draugs un arī pats pie viņiem piederas, un arī grib piederēties. Viņam piemīt no vērtējumiem brīva attieksme pret līdzcilvēkiem.
"Nolemtie"
Romijas Felkas detektīvromāns "Nolemtie" savukārt aizved uz klusu Elbas salas pludmali, kur tiek uziets skelets, kura plaukstas sasietas ar virvi. Drīz vien pēc tam, kad izmeklētāja Frīda Paulsena ķeras pie darba, blakus salā mirušu atrod vienu no bagātākajiem un arī nīstākajiem Hamburgas uzņēmējiem, kas arī ierakts smiltīs ar sasietām plaukstām.
Protams, rodas aizdomas, ka abas slepkavības ir saistītas, bet saikni starp upuriem ļoti grūti atrast, līdz negaidīti Frīda uztausta pavedienu, kurš ved uz senāku pagātni. Tas ir laiks pirms Berlīnes mūra krišanas, kad nežēlīgā zēnu pāraudzināšanas iestādē par izdzīvošanu cīnījās četri tur ievietoti puiši.
Kļūst skaidrs, ka slepkavības visdrīzāk ir atriebība, bet līdz tās atklāšanai Frīdai ir jānoiet garš, brīžiem ļoti maldinošs un brīžiem ļoti bīstams ceļš. Grāmatai ir tuvu 500 lappusēm, bet tās patiešām nav grūti pievarēt.
