Uzlūdz dzeja
Ja tava dzeja būtu deja, kura tā būtu?
Roberts Vilsons: Mana dzeja, es ļoti ceru un gribu domāt, ka ir parkūrs – brīvā skriešana pilsētvidē. Manā dzejā ir arhitektoniski veidojumi, kas ir reizēm ļoti vienkārši un patiesi un stāv kā tādas kāpnes vai durvis, kas visiem ir saprotamas, pa kurām var ieiet, pa kurām var uzkāpt, bet tad skrienu es brīvā skrējienā un lecu lejā ar kūleni gaisā, un daru kaut ko negaidītu. Eduards Kuks teica tādu lietu, kas man ir stipri iespiedusies atmiņā, ka mēs rakstām katrs tādu dzeju, kādu mēs gribētu lasīt, un tad, kad tu redzi, ka neviens cits neraksta to, ko tu gribi lasīt, tu pats to raksti. Es gribu lasīt tādu dzeju, kurā notiek skrējiens pa pilsētu, pa jumtu kādu, un tad pēkšņi ir lēciens no vienas mājas uz otru, un tas ir negaidīti, un tam seko kūlenis, lai amortizētu kritienu, un straujš pagrieziens. It kā ir pazīstama vide, ir pazīstami elementi, bet teksts caur viņiem kustas dīvainos veidos, negaidītos un ar asiem pavērsieniem. Tā es iztēlojos šodien savu dzeju.
Ivars Šteinbergs: Man ļoti patīk, cik izvērsta atbilde tā bija un cik labi pamatots ir parkūra salīdzinājums ar dzeju. Kad man šo jautājumu iepriekš uzdeva, es sāku runāt par to, ka man patīk eklektika un ka ir tādas dejas, kurās ir visdažādākie elementi no dažādiem laika posmiem un dažādām tradīcijām. Tas viss kaut kā tiek sakausēts kopā, kas arī ir tāda dzeja, kādu man ir interesanti lasīt un kādu bieži vien cenšos arī rakstīt, kur ir viena tradīcija, cits autors, tāds laikmets un tamlīdzīgi. Bet tad es nonācu pie tā, ka tas drīzāk ir kustību teātris vai kaut kas pa vidu starp cirka izrādi un laikmetīgo baletu. Bet, ja tu pamatoji par parkūru, es varu īsi mēģināt pamatot, kāpēc mani interesē tā kustība, kas ir laikmetīgais balets vai cirka izrāde. Tas ir tāpēc, ka tas ir ļoti, ļoti ķermenisks atšķirībā, manuprāt, no tradicionālām dejām. Tas varbūt mazliet paradoksāli izklausās, bet man liekas, ka tādas tradicionālas dejas ir vairāk par tādiem noteikumiem un abstrakcijām, kur ir soļi jāizpilda, kurpretī laikmetīgajā dejā ir kaut kāda lielāka klātesamība ķermenī daudz vairāk. Tu iepazīsti un izmēģini jaunas lietas ar to, kas ir tavs ķermenis, un daudz vairāk ar to ķermeni stāsti stāstus, kas ir nevis jau uzrakstīti uz papīra, bet tu skaties, kas notiek, kad tu kusties. Tur ir bišķiņ vairāk improvizācijas, un mani pēdējā laikā interesē tāda dzeja, kas iesaista neuzkrītoši to, ka lasīšanas brīdī tu sajūties klātesošs savā miesā.
Vai tu kādam lasi priekšā savus topošos dzejoļus?
Roberts Vilsons: Es īsti nelasu priekšā savus topošos dzejoļus, es rādu savus topošos dzejoļus citreiz. Ļoti dažādiem cilvēkiem, kas nu gadās pa rokai un kam es uzticos. Drīzāk dažādiem dzejniekiem sanāk. Lasu priekšā vienīgi laikam sev skaļi.
Ivars Šteinbergs: Man ir līdzīgi. Es rādu sievai, kas parasti ir pirmā lasītāja, bet viņa lasa, kad es nosūtu, nevis es nolasu. Retas reizes ir bijis tā, ka es vēlos nolasīt. Reizēm, ja tas ir kāds jancīgs teksts, es viņu dēlam nolasu vai, gulēt ejot, nolasu viņam savu dienas dzejoli, ja tas ir bērniem atbilstošs. Es arī sūtu dzejniekiem un lasu pats sev priekšā.
Kad tu saproti, ka dzejolis ir pabeigts?
Roberts Vilsons: Nekad. Atceros vienu Ivara izteikumu no šīs vasaras, kurā Ivars teica tā, ka dzejolis ir pabeigts tikai tad, kad tas ir publicēts. Tad bija tāda pauze… Un citiem arī tad viņš vēl nav pabeigts, jo ir autori, kas ņem un nākamajā publikācijā pārstrādā, un maina viņu. Līdz ar to droši vien dzejolis ir pabeigts manā gadījumā tad, kad autors ir miris. Iespējams, ka šai nāvei nav jābūt fiziskai. Iespējams, tā var būt metaforiska, bet man šķiet, ka es kā dzejnieks vēl neesmu nomiris, līdz ar to neesmu pabeidzis nevienu dzejoli. Es varbūt grasos un jūtu savas metaforiskās nāves tuvumu, kas, man šķiet, ir piederīgi debijas krājuma pēcstadijai. Es jūtu, ka nāk tas brīdis, kurā es vairs negribēšu būt tas cilvēks, kurš ir uzrakstījis šo grāmatu, un kļūšu par citu cilvēku – citu dzejnieku ar citiem dzejoļiem. Tajā brīdī, ja mani uzaicinās uz radio pateikt, vai es esmu nu jau pabeidzis kādu dzejoli, es varēšu teikt – jā, te viņi ir, un viņi ir tādi.
Ivars Šteinbergs: Es arī piekrītu, ka dzejolis īsti nekad nav pabeigts. Es varu atsaukties uz Horhe Luisu Borhesu, kuram bija jauks izteiciens par to, ka pabeigti ir divu veidu teksti – vieni ir svētie raksti, un otri ir tie teksti, kuru autors ir pakritis pagurumā. Tātad, ja tu esi iztērējis visus spēkus un vairāk nevari viņu mainīt, tad tu paziņo, ka teksts ir pabeigts. Bet tīri praktiski – visbiežāk, kad publicē. Taču arī tad ne obligāti, bet ir tomēr arī kāds brīdis, man liekas, radošajā darbā, kurā tu saproti, ka tajā uzdevumā vai veicamajā darbu sarakstā tu esi ticis līdz kaut kādai vietai dzejoļa telpā, kurā tu gribēji nonākt. Tad pēc tam jau var viss kaut ko rediģēt, knibināt un tamlīdzīgi, bet bieži vien ir kaut kāds klikšķis, pēc kura tu saproti, ka esi atradis to, ko nemaz nezināji, ka esi meklējis. Tas nenozīmē, ka tu vari apstāties tur vai to vajag, bet kaut kāds klikšķis tajā ceļā noteikti, man liekas, pienāk, ja turpina ar atvērtu prātu meklēt.
Vai ir kāds dzejnieks, kurš tu vēlētos būt?
Roberts Vilsons: Es vēlētos būt jaunais daudzsološais dzejnieks Roberts Vilsons, bet ne tāpēc, ka viņš raksta foršus dzejoļus, bet tāpēc, ka esmu personiski ļoti ieinteresēts viņa labklājībā. Es domāju, ka nav neviena cita, kam es uzticētu būt par viņu vairāk, kā sev pašam. Tādā ziņā tā būtu viena atbildes daļa. Otra atbildes daļa… Varbūt atkal atsaucoties uz to pašu Kuku un viņa apgalvojumu par to, ka mēs rakstām tādus dzejoļus, kādus gribam lasīt, man šķiet, ka, ja es pa īstam ar savām sirds asinīm pieslienos un piekrītu šim apgalvojumam, tad es nemaz nevarētu gribēt būt cits dzejnieks. Es varu gribēt būt tikai tas, kas esmu, bet reizēm mani tomēr pārņem grēcīga nepašpietiekamības sajūta, un tajos brīžos es vēlos spēt rakstīt kā citi dzejnieki. Bieži vien tāda sajūta mani ir pārņēmusi. Es minēšu divus [dzejniekus], kuri kaut kādos brīžos tiešām manī ir izraisījuši vēlmi spēt izdarīt to, ko viņi ir izdarījuši. Tādu sajūtu es esmu pārdzīvojis, sastopoties ar Kirila Ēča dzejoļiem un Marta Pujāta dzejoļiem. Noteikti tā varētu būt ar daudziem, bet šie ir pirmie, kas nāk man prātā.
Ivars Šteinbergs: Nesen iznāca latviešu valodā portugāļu klasiķa Fernandu Pesoa "Nemiera grāmata" Dena Dimiņa tulkojumā, un Fernandu Pesoa bija cilvēks daudzskaitlī. Viņam bija daudz dažādu pseidonīmu, kurus viņš sauca par heteronīmiem. Viens no tiem ir Halvaru de Kampaš, kuram vienā dzejolī ir frāze – kāpēc gan es neesmu visi cilvēki un nespēju atrasties itin visās vietās uzreiz? Šāda sajūta man ir par dzejniekiem, dzejniecēm un visiem, kas raksta dzejoļus. Es saprotu, ka tas nav tieši tas, ko mums prasa, bet arī man nav vēlmes sev tādu vienu elku ielikt, un man ir daudz interesantāk dzīvot, sūcot kā sūklim visus tekstus, kurus es varu redzeslokā dabūt un tā kā tādai amēbai pārstrādāt iekšēji, un skatīties, kas notiek.
Roberts Vilsons: Es domāju par dzejniekiem, kuriem ārpus šo "Dzejas dienu" tusiņa es vēlos būt, un es atcerējos arī tevis jau pieminēto Borhesu. Es kaut kādā ziņā ļoti tiecos un ceru, ka ar laiku es iegūšu zināmas īpašības, kuras es novēroju Borhesā kā dzejniekā. Galvenokārt tas, ko es ļoti iekāroju un vēlētos, ir šī viņa mīlestība pret literatūru, viņa pazemība, viņa vienkāršība un tajā pašā laikā unikalitāte. Jā, Borhess ir viens no tādiem, kuru es lasu un domāju – okej, varbūt, kad es izaugšu liels, es gribētu būt Borhess. Nu, vai tā kā līdzīgāks Borhesam, nekā es esmu.
Vai tavas drēbes liecina par to, ka tu esi dzejnieks?
Roberts Vilsons: Jā, tādā ziņā, ka tagad, tieši šī septembra sākumā, būs manas pirmās "Dzejas dienas", kuras es piedzīvošu kā dzejnieks, kas man liekas ļoti interesants notikums un pieredze. Mani vecāki ir aktieri, un, saprotot, ka man būs jāspēlē šī dzejnieka loma, es, protams, domāju arī par kostīmiem, kurus es vilkšu. Es izvēlēšos drēbes, kuras vilkt, domājot par sevi kā par dzejnieku. Ja viņas raksturo abstrakti, tad viņas būs ērtas, tīras un vienkāršas. Es iztēlojos sevi kā dzejnieku ērtās, tīrās un vienkāršās drēbēs. Es negribu atklāt noslēpumus, bet es varu pateikt divas lietas. Es noteikti gribu uzvilkt savas stilīgās velveta bikses - gaiši brūnās, kuras mans tēvs man uzdāvināja uz dzimšanas dienu. Nē, nevis uz dzimšanas dienu, bet uz grāmatas atvēršanu. Tās es gribu uzvilkt noteikti, un es gribu paspēt nopirkt jaunus sporta apavus uz "Dzejas dienām". Tas būs mans dzejnieka ampluā.
Ivars Šteinbergs: Man nešķiet, ka dzejnieki kaut kā īpaši ģērbjas, ja vien negrib iekrist stereotipos. Sākot ar to, ka tu saģērbies kā 16. gadsimta sākumā, piemēram, un saki – es esmu Šekspīrs. Tas ir tikai tipāžs. Kā īstenībā dzejnieki ģērbjas, es, godīgi sakot, nezinu. Mans novērojums, kurš ir tikai tīri empīrisks un nav balstīts datu vākšanā, bet tādā vērojumā, ir, ka man šķiet, ka dzejnieki un dzejnieces biežāk izvēlas drēbes, kas neko nereklamē. Bez kaut kādiem lielu zīmolu uzrakstiem.
Roberts Vilsons: Es esmu uz dažiem lasījumiem vilcis bītleni, kurai uz krāgas ir "Adidas", un juties diezgan stilīgi. (smejas)
