Atzīmējot autora simtgadi, Karinē Paronjancas un Ilzes Paegles-Mkrtčjanas sastādītā un apgāda "Pētergailis" izdotā grāmata ir pirmā Paradžanova tekstu izlase latviešu valodā. Tās atvēršanas svētki, nododot darbu tālāk lasītājiem un interesentiem, notiks 19. oktobrī pulksten 16.00. Benjamiņu nama Spoguļu zālē, Krišjāņa Barona ielā 12, Rīgā. Pasākums ir daļa no Riga IFF 11. sezonas programmas, kas no 17. līdz 27. oktobrim norisināsies klātienē Rīgā un Daugavpilī un tiešsaistē visā Latvijā.
Vairāk par grāmatu un mākslinieku Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" stāstīja grāmatas sastādītāja Karinē Parojanca, mākslinieks Aleksejs Muraško un tulkotāja Ilze Paegle-Mkrtčjana.
Dažādu kultūru kokteilis
Viņa darbu izstāde savulaik Rīgā ietekmējusi kādas mākslinieces radošās izvēles un mākslu. Viņa filmu fragmenti kādā kinolektorijā radījuši īpaši spilgtus iespaidus, pat neredzot visu filmu. Viņa māja–muzejs Erevānā gluži fiziski rada sajūtu par ģēniju, kuram daudzus gadus nebija iespējams realizēt savas idejas, jo viņam bija lemts dzīvot padomijā, kur radoša brīvība pati par sevi jau bija bīstama. Viņš ir kinorežisors, mākslinieks un scenārists Sergejs Paradžanovs.
Paradžanova slavenākās filmas ir "Granāta krāsa" par Sajatu Novu, "Aizmirsto senču ēnas" un "Kijivas freskas". Savukārt tie, kuri varbūt ar viņa kino darbiem nav pazīstami, Paradžanovu var sākt iepazīt arī caur vizuālo mākslu, ieteica Karinē Parojanca.
"Paradžanovs nav tikai režisors, bet viņš arī ir izcils mākslinieks, kurš ir radījis kolosālas asemblāžas, instalācijas, kolāžas, zīmējumus. Manuprāt, uztvert viņa vārdu caur viņa vizuālo estētiku ir ārkārtīgi liela bauda.
Vienlaikus ir jāzina arī konteksts, jo tā valoda ir tik bagāta un tik monumentāla, un to ir daudz vieglāk uztvert vai nu caur viņa filmu estētiku, vai caur vizuālās mākslas estētiku," pauda Parojanca.
Lai patiesi izprastu Paradžanova mākslas valodu, jāsaprot vairākas kultūras un to konteksti. Galu galā armēņi viņu uzskata par savējo, gruzīni – par savējo, ukraiņi – arī par savējo. Jāsaprot arī laiks, kurā viņš dzīvoja.
Tomēr Paradžanovs runā lielās un vispārcilvēciskās kategorijās, kas spēj uzrunāt ikvienu, vērtēja Parojanca, aicinot jauno grāmatu baudīt ar atvērtu sirdi, mēģinot, pirmkārt, uztvert tās vērtības, kas tajā apkopotas.
"Viņš nav etnogrāfs. Tas viņa mantojums nav etnogrāfiskā vērtība, bet tieši garīgā.
Viņš kā režisors ir strādājis Ukrainā, bet viņš ir piedzimis Tbilisi – tādā ļoti multikulturālā pilsētā, un pēc izcelsmes viņš ir armēnis, viņam ir absolūti armēņu poētiskā dvēsele. Man liekas, ka tieši šis asiņu un dažādu kultūru kokteilis arī padara viņu ārkārtīgi īpašu. Jo viņš visas tās kultūras redz pa gabalu un var noķert to esenci, un pareizi to pasniegt. Viņš negrimst tajā etniskajā un etnogrāfiskajā, viņš prot dabūt kodolu no tā visa," vērtēja Parojanca.
Materiāls, kas runā pats par sevi
Grāmatas "Paradžanovs. Pasaules. Scenāriji un vēstules no zonas" vizuālie materiāli nav nejaušas izvēles. Tās mākslinieks Aleksejs Muraško atzina, ka darbs pie šīs grāmatas brīžiem bijis pat izaicinošs.
"Bet īstenībā, jūs zināt, kad materiāls ir spējīgs runāt pats par sevi, tev vienkārši nepieciešams netraucēt tai runai.
Tā ir galvenā lieta īstenībā šajā projektā, jo pat grāmatas noformējumā uz vāka jūs redzat nevis manu kaut kādu interpretāciju, nezinu, grafisku kodolu, bet grafiskas lietas, kas ir tieši ar Paradžanovu saistītas, – vienu viņa zīmējumu un izgriezumu no franču laikraksta, kurš stāsta par to, ka viņš beidzot ir atbrīvots no kolonijas," stāstīja mākslinieks Aleksejs Muraško.
Galvenais izaicinājums bija apkopot daudzās Paradžanova pasaules un dažādās kultūras vienā grāmatā, bet to izdarīt palīdzējis tekstuālais materiāls, Muraško atzīmē: "Vizuālā māksla grāmatā arī pastāv, bet galvenā lieta tomēr ir tie teksti, es domāju. Nepārprotami. Vizuālā māksla palīdz piešķirt kontekstu."
Vienlaikus viņš uzsvēra, ka ar grāmatas vizuālo noformējumu centies atklāt Paradžanova jutīgumu un emociju pasauli.
"Jūs varat iedomāties, ka cilvēks faktiski realizēja tikai ļoti mazu procentu no sava potenciāla dzīvē?
Mums šķiet, ka viņš ir tāda milzīga zvaigzne pēc viņa laikabiedru atzinības, atsauksmēm un atsaucēm īstenībā, bet viņam iekšā noteikti sāpēja. Viņš kādus 35 gadus pavadīja faktiski bez iespējas sevi realizēt. Man gribējās to viņa iekšieni parādīt, ka zem tās biezās ādas ir cilvēks, kuram ir savas ieceres, pārdzīvojumi, kuram tiešām sāp, jo to var lasīt vēstulēs," skaidroja Muraško.
Paradžanova pasaules
Tekstus grāmatā tulkojusi Paegle-Mkrtčjana, viņa atzina, ka grāmata ir unikāls izdevums, jo tajā apkopoti neticami daudz viena režisora scenāriji. Tas nav bijis viegli, jo diemžēl autortiesības uz Paradžanova tekstiem vēl joprojām ir ļoti nesakārtotas.
"Daudzos gadījumos ir tā, ka ļoti gribētos kaut ko, piemēram, mēs ļoti gribējām iekļaut "Grēksūdzi", bet izrādījās, ka tas ir gandrīz neiespējami, un nācās no tā atteikties. Taču atgriežoties pie tā, vai šis krājums ir vai nav unikāls, es domāju, ka tas ir unikāls divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tajā ir apkopotas vēstules un scenāriji. Pārējos man zināmajos izdevumos ir vai nu viens, vai otrs," stāstīja Paegle-Mkrtčjana.
Otrkārt, grāmatas sastādītājām izdevās atrast atslēgu, kas ļāva šos tomēr ļoti dažādos materiālus apkopot vienā veselumā.
"Tas ir tieši šis pasauļu princips. Respektīvi vienā brīdī mēs sapratām, ka Paradžanova daiļrades milzīgo daudzveidību faktiski nosaka tas, kurā periodā, kurā vietā viņš ir bijis un kā šī esamība noteiktā vietā, esamība pasaulē, ir ietekmējusi viņa daiļradi.
Principā, esot katrā konkrētajā vietā, viņš ir veidojis savu pasauli, izmantojot to, kā viņš redz un kā viņš izjūt šo vietu," skaidroja Paegle-Mkrtčjana.
Līdz ar to grāmata iedalīta vairākās Paradžanova pasaulēs, tostarp Ukrainā, Armēnijā un terra incognita, kas nav konkrēta vieta, bet mākslinieka bezpajumtes eksistences apzīmējums.
"Proti, tas ir periods, kurā Paradžanovs fiziski galvenokārt dzīvoja Kijvā, bet viņam nebija iespējas strādāt, un viņš drudžaini meklēja šo iespēju, un rakstīja ļoti daudz scenārijus, kuros darbība notiek visur kur. Nu un tad, protams, nāk arī zona un noslēdzošā daļa – Gruzija. Es gribētu vēlreiz uzsvērt, ka šī struktūra ir tas, kas, manuprāt, mūsu veidotajā krājumā ir tas tiešām unikālais," norādīja Paegle-Mkrtčjana.
Mākslinieks, kas apsteidza savu laiku
Paradžanovs tika arestēts 1973. gada 17. decembrī Kijivā, kur bija ieradies apciemot bīstami saslimušo dēlu. Tiesas prāva beidzās ar negaidīti bargu sodu – mantas konfiskāciju un brīvības atņemšanu uz pieciem gadiem, sodu izciešot stingrā režīma kolonijā.
Runājot par Paradžanova laiku cietumā jeb zonā, Parojanca vērtēja, ka Padomju Savienībai viņš bijis bīstams tieši savas brīvības dēļ.
"Šis ir tas gadījums, kad forma tiešām kļuva bīstamāka par saturu, jo viņš bija ārkārtīgi brīvs ne-sistēmas cilvēks. Pēc savas būtības viņš nebija klasiskais disidents.
Viņš neinteresējās par politiku, viņš necīnījās par kaut kādu politisko kustību vai partiju, bet viņš tiešām bija ārkārtīgi brīvs. Radoši brīvs. Man liekas, tā viņa brīvība un spēja būt ārpus kaut kādiem sociāliem statusiem, neiekļauties kaut kādās vispārpieņemtās shēmās un sistēmās arī padarīja viņu bīstamu tā laika varai," skaidroja Parojanca.
Viņa vērtēja, ka Paradžanovs, iespējams, būtu neērts politiskajai elitei arī mūsdienās, jo viņš tiešām spēja atklāti runāt par patiesību un tādēļ neviļus izaicināt valdošo varu, lai gan kļūt par disidentu nemaz nebija viņa mērķis.
"Viņš bija ārkārtīgi brīvs mākslinieks, kurš apsteidza savu laiku. Tas, ko viņš radīja, absolūti neiekļāvās ne tajā sociālajā reālismā, ne kaut kādos rāmjos.
Pēc būtības viņš vienkārši apsteidza savu laikmetu. Viņš pat bija tāds kā metamodernisma mākslinieks, jo viņš ir ārkārtīgi sirsnīgs, bet tajā pašā laikā ironisks. Es domāju, ka tāpēc viņš arī bija bīstams," pauda Parojanca.
Ne velti Eiropā pēc Paradžanova aresta sākās starptautiska kampaņa, lai atbrīvotu vienu no izcilākajiem pasaules kino meistariem. Bet Padomju Savienībā bija savi likumi. Paradžanovs no ieslodzījuma atgriezās tikai 1977. gada beigās.
