Grāmata nav visaptveroši memuāri, bet gan drīzāk stāstu apkopojums, kuru centrā ir gan viņš pats, gan viņa dzīvē nozīmīgi cilvēki. Daudzi arī visiem plaši pazīstami – mākslinieki, politiķi, zinātnieki un arī citu jomu pārstāvji.
Ne vienmēr tie ir autoram mīļākie, tuvākie un draudzīgākie, viņš rakstījis arī par tiem, kas viņam raisījuši sašutumu, nepatiku un citas negatīvas izjūtas, bet kā viņš pats saka – jebkurā gadījumā viņi visi kopējiem spēkiem izveidojuši viņu tieši tādu, kāds viņš ir.
Aptvertais laika posms ir no viņa pasaulē nākšanas, tātad 1946. gadā, un vēl agrāk, jo viņš apraksta arī savu vecāku ļoti savdabīgo satikšanās stāstu un likteni, kas viņus ļoti ātri izšķīra, līdz pat mūsdienām, jo stāstam punkts pielikts pagājušā gada rudenī.
Kādēļ nosaukums "Dzīves melnā montāža"? Tas ir kino procesā lietots apzīmējums stāvoklim, kad samontētās epizodes jau sakārtotas secībā, bet tās vēl tomēr jāpieslīpē.
Arī grāmatas gadījumā autors to vēl neuzskata par pabeigtu montāžu, jo pieļauj, ka viņam radīsies vēl jaunas idejas, kā šīs grāmatas stāstu papildināt.
Margēviča stāsti ir interesanti, brīžiem ļoti skaudri, brīžiem dauzonīgi un dulli, arī vērtīgas pārdomas raisoši. Par dažiem aprakstītajiem notikumiem var teikt, ka – ja mēs tos lasītu daiļliteratūras darbā, tad teiktu, ka tas nu gan ir pārspīlēts, dzīvē tik traki nemēdz būt, bet ne vienreiz vien jau pierādījies, ka dzīvē mēdz gan būt vēl trakāk nekā mākslā.
Autors raksta arī gana atklāti, dažbrīd lasot šķiet, vai tiešām to viņa draugi un paziņas par sevi vēlētos lasīt grāmatā, bet atbildi dod viņš pats grāmatas ievadā uzsverot, ka šis ir tikai viņa subjektīvais skatījums ar visām iespējamām nepilnībām un tas nav jāuztver kā apgalvojums. Un grāmatā viņš izmantojis tikai to ļaužu atstāstus, kuriem uzticas un par kuru godprātību nešaubās.
No viņa paša bērnības stāstiem viens no baisākajiem ir stāsts par spokaino motociklu ar uz tā sēdošo skeletu, ko mazais Tālis negaidīti atklāja laukos, kādā izžuvušā dīķī un kas – kā izrādījās – slēpa sevī ļoti tumšu noslēpumu, saistītu ar tā laika varas spēlēm. Bet pusaudža gados, kad Tālis sāka strādāt par melnstrādnieku kādā brigādē, viņš pats nokļuva par mata tiesu no nāves un gandrīz noslīka akā, un tikai kāds brīnums nejauši garām ejošas sievietes veidolā viņu izglāba.
Ikkreiz, kad viņa dzīvē vēlāk bijuši galēji izmisuma brīži, viņš vienmēr atcerējies aku un atkal saņēmies.
No pazīstamām personībām grāmatā no Tālivalda Margēviča skatpunkta ieraudzīsim, piemēram, bijušo politiķi Jāni Jurkānu, viņi savulaik mācījās vienā klasē un abi bija vienlīdz nabadzīgi un no klases biedriem atstumti. Arī vēlāk viņu ceļi krustojās un viņi daudz viens otram kratījuši sirdi, tomēr Margēvičs atzīst, ka Jurkāns tomēr paliek viens no nedaudzajiem cilvēkiem, ko viņš tā arī nav sapratis.
Visai daudz grāmatā figurē Latvijas Olimpiskās komitejas atjaunotājs Vilnis Baltiņš, ar kuru grāmatas autoru vieno ilgu gadu draudzība un kuru varam iepazīt dažādos darbos un nedarbos. Tāpat kā aktieri Gunāru Cilinski, ar kuru saistās kāds īpaši spilgts piedzīvojums Dušanbē lidostā, jo viņš bija vienīgais, kurš spēja atkausēt lidostas bufetnieces sirdi un sagādāt visai filmēšanas grupai grādīgos dzērienus, kaut arī bija sausais likums. Bufetniece viņā atpazina izlūku Kuzņecovu no filmas "Garā stiprie" un nespēja pretoties Cilinska valdzinājumam.
Dokumentālā filma "Sieviete, kuru gaida" savukārt uz ekrāniem varēja nonākt, pateicoties Vijai Artmanei. Sākotnēji lielie kino priekšnieki filmu atzina par pretpadomisku un kaitīgu, lai to glābtu, Tālivaldis Margēvičs vērsās pie vairākiem ietekmīgiem cilvēkiem, visi viņam atteica par filmu aizlikt labu vārdu, bet Vija Artmane neatteica un panāca, ka filmu plaši izrāda Latvijā un Sibīrijā, kur to noskatījās 11 miljoni skatītāju.
Vija Artmane grāmatas autoru izglāba vēlreiz, kad viņš kinofestivālā Ašhabadā kāda romantiska izgājiena dēļ izpelnījās azerbaidžāņu delegācijas vīriešu dusmas.
Ļoti interesanti caur grāmatas autora prizmu iepazīt arī Regīnu Ezeru un viņas spilgtās performances, kad viņa draugu kompānijā atraisījās un bārstīja dažādas asprātības un filozofiskas atziņas. Autors viņu nodēvējis par unikālu sievieti, kuras cirstās garīgās pļaukas bija aizraujoši izbaudīt.
Gunārs Piesis, Ilmārs Blumbergs, Ivars Seleckis, Sandra Kalniete un vēl citi – arī viņi daudz pieminēti Margēviča grāmatā.
