Dzejniece Elvīra Bloma saka: "Man kā cilvēkam… es bez tās vienkārši nevaru iztikt. Bez dzejas. Jo, protams, izdzīvot varētu, vai varētu dzīvot... Jo dzeja ir kaut kas, kas dzīves kvalitāti diezgan pamatīgi uzlabo, un bez tās, es domāju, mēs zaudētu kā cilvēki. Bez dzejas nav iespējama dzīve. Ir iespējams tikai izdzīvot."
"Man dzeja drīzāk asociējas ar kaut kādām tādām poētiskām noskaņu gleznām iepretim prozai, kurai ir vairāk tāds sižets un mērķtiecīgums," saka dzejnieks Haralds Matulis, "dzeja ļauj cilvēkiem kļūt laimīgiem.
Ikdiena mūs gremdē, bet mēs varam aizbēgt mākslā, dzejā, atrast gan kaut kādus esamības apvāršņus, ko ikdiena nepiedāvā, gan sastapties ar citiem cilvēkiem tālās zemēs, tālās valodās.
Man liekas, tas ir brīnišķīgi, jo dažreiz tā kā liekas, ka nav ar ko parunāt, bet ir vairākas brīnišķīgas grāmatas, un tu saproti, nē, ir vēl kāds cilvēks, kas ir juties tieši tāpat kā es. Tas nozīmē, ka māksla dod tādu iespēju bēgt no vientulības."
Arī dzejnieks Toms Treibergs neslēpj, ka dzeja viņam ļoti patīk: "Tāpēc, ka tā ir iespēja nomierināties, nokoncentrēties, un es domāju, ka tas ir viens no retajiem teksta formātiem, kas kaut ko tādu cilvēkiem var dot. Pirmām kārtām – miers un koncentrēšanās."
"Dzeja man nozīmē veidu, kā izpaust noteiktas emocijas, un tas arī ir veids, kā cilvēki pauž savu viedokli varbūt tad, kad viņi ne tik brīvi var izteikties, vienkārši saliekot kaut kādus teikumus, tad viņi izvēlas to formu, kā ar mākslu izteikt sevi," saka Elizabete Silava.
Dace Liepkalna atzīmē: "Dzeja ir, pirmkārt, "Dzejas dienas". Tas ir kaut kas latvisks, tā ir latviešu tautas vienība. Un dzeja, redzat, vieno mani, mūs, skolotājus ar bērniem."
Arī Jevgēņijam Suhovojam dzeja nozīmē ļoti daudz: "Jo dzeja iedvesmo, varētu pat teikt, ka palīdz dzīvot. Māca. Atmiņu attīsta. Bagātina."
Ja dzejas dienu laikā dzeju klausāmies dažādos pasākumos, ikdienā ierastāks formāts šķiet lasīšana. Tiesa, ne visiem. Piemēram, dzejniece Dana Zālīte raksta dzeju, ko iespiestos tekstos neatrast – klausāmdzeju: "Klausāmdzeja ir teksta un mūzikas sintēze, tas ir runāts, lasīts, arī audiāli ierakstīts dzejas teksts, kas tiek savienots ar elektronisko mūziku un skaņu, principā veidojot tādu imersīvu atmosfēru un kompozicionālu veselumu."
"Tas man sākās tīri intuitīvi, es par šādu formu neko nezināju, neko nenojautu un nebiju pazīstama varbūt ar citiem māksliniekiem, kas kaut ko tādu veido. Tas sākās aptuveni pirms astoņiem gadiem," stāsta dzejniece, piebilstot, "tās nav tikai skaņas, tā ir tiešām, ka Reinis mēģina nolasīt to, kas man ir tajā tekstā. Viņš citreiz prasa, ko tu domā, bet es tā kā nesaku, kas tas ir, jo man ļoti nepatīk paskaidrot, kas ir manā dzejā. Un tad viņš caur to skaņu mēģina skaidrot, kā viņš saprot to dzeju."
Jau vairāk nekā desmit gadus – iesākumā šaurākos lokos, taču šobrīd aizvien plašākā mērogā – Latvijā ir pazīstams arī kāds cits audiāli uztverams dzejas strāvojums – dzejas slami. Tie ir pasākumi, kuros dzejnieki lasa savu dzeju, sacenšoties par publikas un žūrijas simpātijām.
Toms Treibergs atceras: "Sākotnēji tā tiešām bija dzejoļu lasīšana vienam otram pēc kārtas. Tāda vesela autoru rinda. Taču, laikam ejot, tas arvien vairāk pārtapa par dažāda veida eksperimentiem, iesaistot mūzikas instrumentus, dažreiz iesaistot arī publiku un varbūt arī kādu savu draugu, kurš kaut kādā veidā pēkšņi to dzejoli sakomponē un ilustrē.
Tā kā jā, tā dzejnieku sacensība izauga līdz tādam eksperimentālam notikumam."
"Avīzes Nosaukums" ģenerālsekretārs un dzejnieks Valters Liberts atklāj: "Mans dzejolis no nākamā dzejas slama ir par tādu sapņu tēmu. Vienvārdsakot, šo dzejoli man sapnī pastāstīja Māras Ulmes suns Dzejolis."
Latvijas dzejas scēnā uzmanība tiek pievērsta arī sociāli sāpīgām tēmām.
Elvīra Bloma norāda, ka žurnāls "Strāva" rīko dažādus literārus konkursus, un viens no tiem aicina sievietes runāt par sevi un rakstīt tādus autobiogrāfiskus dzejoļus, kas ir mazliet uz robežas starp dokumentālo literatūru un dzeju: "To aizsāka zviedru dzejnieces dzejolis, kas atkal savukārt bija kā atbilde uz amerikāņu dzejnieka dzejoli. Un tad mēs rakstījām savas versijas, un rezultātā ir tapuši diezgan daudzi brīnišķīgi dzejoļi, kurus lasot var uzklausīt daudzu brīnišķīgu, jaunu, radošu sieviešu dzīvesstāstus, sāpes, piedzīvoto, arī vardarbību, kas diemžēl nav retums sieviešu dzīvēs."
Dzejas dienu pasākumi visā Latvijā turpinās līdz 15. septembrim.
