Fragmentus no jaunās grāmatas pasākumā lasīs aktrise Anita Grūbe.
Kas latvi Priecas vārdā izmācīja
Bez saules strādāt svētā vakarā?
Kas tēva garā mīļi ierādīja
Mērkt pelavmaizes rieku avotā?
Tie bijāt, kungi, j ū s . – Pateikšana
Un slava mūžīga, Hallelujah!
*
Jūs ārstējāt mums klaušās nogurumu,
Jūs ļāvāt bāra dziesmu izauklēt, ‒
Jūs bargi karojāt pret netikumu,
Jūs izskolojāt važās nekurnēt;
Jūs, kungi, jūs tie labie gari bijāt,
Kas latvi kultūrsaulē ievadījāt!
Fragments no Artura Krūmiņa dzejoļa ir nikns un sarkasma pilns vēstījums par latvieša likteni senajos gadsimtos.
Satīra ir viena no viņa dzejas šķautnēm, bet daudz vairāk dominē dzejoļi par dabas skaistumu un cilvēku attiecību niansēm.
Lai arī Arturs Krūmiņš bija arhitekts, dzeja visu mūžu bija neatņemama viņa dzīves daļa. Viņa augstākā literārā virsotne ir operas "Baņuta" librets pirmajai latviešu nacionālajai operai.
Ļoti nozīmīgs ir Artura Krūmiņa ieguldījums arhitektūrā, viņš bija viens no Latvijas Arhitektu savienības dibinātājiem, arhitektūras pētnieks un vēsturnieks, augstskolas mācībspēks ar ļoti oriģinālu pedagoģisko pieeju. Viņa paša realizēto projektu vidū ir Krustpils cukurfabrika, Daugavpils Zemes banka, Baldones sanatorija un citas dažāda mēroga būves.
Ilze Būmane pie grāmatas par viņu strādāja četrus gadus, viens no viņas svarīgākajiem izziņas avotiem bija ārkārtīgi plašais Krūmiņa brāļa mazdēla režisora Gunta Gailīša privātais arhīvs.
Kā Skrāģu kroga rentnieku Annas un Kārļa Krūmiņu ģimenē varēja izaugt tik izcila un daudzpusīga personība – atbilde meklējama ģimenes un visas dzimtas ieliktajos pamatos, stāsta Ilze Būmane: "Skrāģu kroga rentniekiem – Annai un Kārlim Krūmiņiem – galvenais dzīves mērķis bija izglītot savus dēlus. Arhīvā ir tāda interesanta vēstule, ka Arturs atraksta tēvam, ka mammiņa jau man vienmēr sacīja, lai lasu Šamiso un Lafontēnu. Krodziniece, krodzinieka meita saviem dēliem saka – mācieties franču valodu! Iedomājieties, cik izglītoti tie mūsu cilvēki bija, kas faktiski mūsu valsts pamatu ir veidojuši."
Arturs Krūmiņš zināja astoņas valodas. Viņa studenti vēlāk stāstījuši, ka viņiem uz visu mūžu palicis atmiņā, kā profesors savās arhitektūras vēstures lekcijās dziedošā grieķu valodā skandēja "Īliadas" heksametrus.
Līdzās radošajai un profesionālajai daudzpusībai Krūmiņa cilvēcības lielumu raksturo tas, ka viņa ģimene visus kara gadus savā Rīgas centra dzīvoklī Berga bazārā slēpa divus ebrejus – ārstu Oskaru Presu ar dēlu Bernhardu.
Ilze Būmane stāsta: "Krūmiņš bija Latvijas Universitātes profesors. Viņš visu vācu laiku nav braucis uz Piebalgu, jo viņš ir sapratis, ja kaut kas atgadīsies, es nedrīkstu būt projām, man visu laiku ir jābūt mājās. Un tas ļoti spēcīgais cilvēciskais nervs, kas viņam ir! Mums tā grūti šodien iedomāties, ko tas nozīmē, ka kuru katru brīdi tu vari iekrist un ka visa tava ģimene ies bojā līdz ar šiem ebreju vīriem. Tas mani pārsteidza, un tas ir tur arī aprakstīts. Tas ir ticis arī novērtēts, jo visas Krūmiņu ģimenes vārdi ir iegravēti Jeruzalemes goda sienā."
Kā tāds dzīves paradokss ir tas, ka laikā, kad Krūmiņu ģimene slēpj ebrejus, mūsu Baltajā namā jaunu skatuves dzīvi sāk operas "Baņuta" trešā redakcija.
Grāmatā par Krūmiņu rakstīts: "Kāda mistiska vīzija: kamēr drudžaino dienu gaitā Krūmiņu ģimene slēpj ebreju ārstu ar dēlu, Rīgas operteātrī skan izrādes ar Artura jaunības laika libretu un [Alfrēda] Kalniņa mūziku, varmācība un neģēlība pret pārlaicīgu skaistumu kā divas svešas pasaules… Vai profesors to atceras? Vai tas palīdz uzturēt dvēseles spēkus? Opera ar senlaiku kauju notikumiem, dramatismu un traģismu, ko pārdzīvo izrādes tēli, sasaucas ar 20. gadsimta kara briesmām, kas tikai kļuvušas "civilizētākas"… Bet nekrietnība un necilvēcība nav mainījusies, toties krietnums un cilvēcība dzīvo."
Ilzes Būmanes grāmatas "Piebaldzēns ar pasaules apvārsni" atvēršanas svētki notiks pasākuma "Diena mākslai" ietvaros sestdien, 13. jūlijā, pulksten 14.00 Skrāģu krogā Zosēnos.
