Tulkotājs Dens Dimiņš sarunā Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" piekrita, ka "Nemiera grāmata" noteikti ir grāmata, kuru var uzšķirt jebkurā vietā un, iespējams, atrast kādu teikumu, kas tajā brīdī iedvesmos.
"Noteikti to var raksturot kā kaleidoskopisku tekstu, kā lielu tekstu mozaīku. Tāpēc, ka tā ir grāmata bez manuskripta, grāmata, kas tapusi no dažādiem fragmentiem. Tāpēc jautājums par šo fragmentu secību vienmēr ir ļoti nosacīts. Mēs varam tos kārtot dažādi," skaidroja Dimiņš.
Tiem grāmatas lasītājiem, kuriem paveiksies nokļūt Lisabonā un aiziet uz Fernandu Pesoas muzeju, būs iespēja redzēt, ka tajā ir pat tāda īpaša ekspozīcija – saliec savu "Nemiera grāmatu".
"Tur ir dažādi fragmenti, un tos var kārtot dažādā secībā. Var spēlēties ar šo kārtību. Kārtība, kā zināms, no saskaitāmo secības mainās, mainās šī noskaņa un dažādas citas lietas," stāstīja Dimiņš.
Tulkotājs atklāja, ka sākotnēji "Valodu mājas" izdevēji piedāvājuši viņam veidot pašam savu "Nemiera grāmatas" fragmentu izlasi, bet viņš sapratis, ka šāda atbildība būs mazliet par lielu.
"Kā arī šī kārtošana, tas jau īstenībā ir darīts pēc dažādiem filoloģiskiem principiem un ļoti rūpīgi pārdomāts. Es ņēmu Kolumbijas profesora Pisaro kārtojumu, kurš ir hronoloģisks, bet eksistē arī citi kārtojumi – ir tematiskāki kārtojumi un tamlīdzīgi. Tā ka es vienkārši izmantoju jau gatavu pētnieku darbu, kas man likās gan estētiski, gan filoloģiski pārliecinošs un nostrādāts," skaidroja Dimiņš.
Tāpat šajā kārtojumā ir konkrēti atlasīti Fernandu Pesoas radītie fragmenti. Tas, kas ir iekļauts konkrētajā izdevumā, nav absolūti viss lādes fragments, visas lapiņas, jo tajā ir vēl fragmentārāki, nesalasāmāki, nesakarīgāki teksti. "Tā jau ir izlase, tāpēc es tā droši turējos pie aprobēta risinājuma," norādīja Dimiņš.
Ja konkrēti jāatbild uz jautājumu, par ko ir šī grāmata, Dimiņš atbildētu, ka tā ir par iekšējo nemieru. Par nespēju nerakstīt. Par to, ka cilvēkam, dzīvojot lielpilsētā un strādājot garlaicīgā biroja darbā, ir šī metafiziskā dimensija, šī poētiskā vēlme kaut kā izpausties un runāt par dievišķo, par mūžīgo, par to, kas mūs vieno un šķir.
"Bet grāmata tematiski ir ļoti daudzveidīga. Es nevaru izdalīt nekādas tādas ļoti lielas līnijas. Es tikai teikšu, ka cilvēks un laiks – varbūt tā ir viena no tēmām," pauda Dimiņš.
Stāsts par lādi, kurā atrasti šie teksta fragmenti, kas veido "Nemiera grāmatu", nu jau ir kļuvis par sava veida leģendu, un arī pats autors – Fernandu Pesoa ir kļuvis par sava veida leģendu, kurš savā veidā pats radījis ap sevi tādu noslēpumainības auru.
"Viņš bija ļoti neparasta personība. Mēs varam pieņemt, ka cilvēkam varbūt ir viens pseidonīms vai divi, trīs, bet viņam to bija vismaz 154. Visbiežāk lietoti gan tika četri – viņa ortonīms jeb īstais vārds, un tad ir šie trīs labāk zināmie dzejnieki. Detaļas par to var atrast manā pēcvārdā, epilogā. Bet, jā, viņš savā ziņā bija tāds cilvēks – mākonis, kurš dažādos brīžos dažādi raksta, dažādi jūtas, raksta dažādās valodās," stāstīja Dimiņš.
Ir zināms, ka Pesoa ļoti labi pārvaldījis ne tikai dzimto portugāļu, bet arī franču un angļu valodu. Tāpat rakstnieks īpaši izceļas ar to, cik dažādos stilos viņš spējis rakstīt portugāļu valodā.
"Viņš bija cilvēks, kuram bija ļoti liela stilistiskā varēšana portugāļu valodā. Ne velti viņš ir teicis – mana dzimtene ir portugāļu valoda. Viņš ārkārtīgi lielu uzmanību pievērsa valodas formai," sacīja Dimiņš.
