Jāņa Rokpeļņa pirmā publikācija bija dzejoļu kopa "Pirmais zieds" žurnālā "Karogs". 1973. gadā Rokpeļņa dzejoļi tika publicēti arī jauno dzejnieku krājumā "Acis", bet viņa pirmais dzejoļu krājums "Zvaigzne, putna ēna un citi..." klajā nāca 1975. gadā.
"Atceros, ka pirmā publikācija bija Mirdzas Ķempes inspirēta, jo viņa bija tas cilvēks, kurš ieteica publikācijas un kura ieteikumus arī izpildīja. Viņa bija literārā konsultante Rakstnieku savienībā, es atnesu dzejoļus, viņa tos izlasīja un vēl teica – pirmajai publikācijai vajag kaut kādu, nu, tādu politisku, pareizu dzejoli jaunajam autoram. Es biju ļoti sašauts, jo, mācīdamies Pēterpilī, biju kļuvis par pārliecinātu antikomunistu," stāstīja Rokpelnis.
Konsultējoties ar padomju dzejnieku un savu tēvu Frici Rokpelni, viņš nolēma uzrakstīt dzejoli par soda ekspedīcijām 1905. gada revolūcijas laikā, kas notika 1906. gadā Latvijā.
"Es uzrakstīju pilnīgu pret carismu, pret Krievijas impēriju vērstu dzejoli. Tas bija viss. Pirmajām grāmatām atkal redaktore spieda, ka vienam dzejolim, ievada dzejolim, jābūt boļševistiskam un pareizam.
Es tam pilnīgi nepakļāvos, un ar pirmo dzejoļu krājumu man sanāca lielas ziepes jau Rakstnieku savienībā, bet es dabūju trīs rekomendācijas – no Ziedoņa, Vācieša un Arvīda Skalbes – no trīs dzejniekiem, kurus ļoti cienīju, un manuskriptu apstiprināja,"
stāstīja Rokpelnis.
Dzejnieka daiļrade no padomju cenzūras puses tika kritizēta kā pesimistiska un sociālistisko celsmi neveicinoša, taču dzejas krājums iznāca tik un tā.
"Arī [Jānis] Sirmbārdis mēģināja paprasīt, lai es uzrakstu vienu tādu [politiku slavinošu] dzejoli, es atteicos. Dažs cits dzejnieks uzrakstīja kaut kādas politiskas blēņas, bet es kategoriski ne. Tāpēc manu rakstu pirmajā sējumā, kurā apkopoti visi mani dzejoļu krājumi, nav neviena sarkana vai pat rozā dzejoļa, man nekas nebija jāizmet," uzsvēra Rokpelnis.
Dzejnieks izvairījās rakstīt gan politisku dzeju kopumā, gan arī mitoloģiskus dzejoļus par senlatviešu kareivjiem vai strēlniekiem, kā to darīja citi.
"Man bija cita skola, kurai izgāja cauri arī mani tuvākie draugi – Knuts Skujenieks, Uldis Bērziņš un Egils Plaudis, kurus Māris Čaklais nodēvēja par hermētiskiem dzejniekiem. Man tas ļoti patika. Viņi nerakstīja ne padomju, ne pretpadomju dzeju, jo atteicās domāt šajās ideoloģiskajās kategorijās, viņi domāja tīras lirikas, tīras mākslas kategorijās," pauda Rokpelnis.
Vēlāk dzejnieku ļoti iedvesmoja arī hipiju ideoloģija.
"Līdz pat šim laikam hipijiskais, huligāniskais ieraugs ir manī, kāpēc es dzejā atļaujos visādas vaļības, un man ir ironija, un galvenais, ko ļoti reti piemin dzejniekiem, – pašironija. Tā man vienmēr ir bijusi," vērtēja Rokpelnis.
