"Kārlis Vērdiņš ir šī brīža vispazīstamākais, es domāju, un slavenākais latviešu dzejnieks, kurš iemieso visu to, ko es personīgi meklēju dzejā, kas, un īstenībā man jau daudz nevajag, ir brīvība, dzīves mīlestība un bezkaunība, spēja pārlēkt pāri dažādām robežām," pauda Bloma.
Dzejniece atzina, ka Vērdiņš viņai viennozīmīgi ir autoritāte –, visticamāk, tāpat kā daudziem citiem latviešu dzejniekiem. Turklāt viņa Vērdiņu uzskata arī par savas dzejas krusttēvu – tieši viņš Blomu pamudinājis un iedrošinājis turpināt rakstīt dzeju un pabeigt grāmatu. Tas dzejniecei bijis ļoti nozīmīgi un svarīgi.
"Elvīra Bloma ir dzejniece, divu dzejoļu krājumu autore. Līdztekus tam viņai ir arī ļoti interesants dzejas projekts ar viņas draugu Endiju. Tad vēl Elvīra darbojas Preiļu konceptuālistu grupējumā, un vēl Elvīra ir sastādījusi grāmatas. Es vienmēr ļoti priecājos redzēt Elvīru gan sarīkojumos, kuros mums ir kaut kā jāsadarbojas, gan vienkārši tāpat," stāstīja Vērdiņš.
Dzejnieks atklāja, ka viņu savaldzinājis jau pirmais teksts, ko no Blomas paveiktā viņš ir lasījis. Tas bijis dzejolis "Sieviete parastā".
"Tas bija tāds ļoti burvīgs, atklāts freestyle teksts par to, kā jūtas sieviete parastā, kas viņai dzīvē ir, kas nav, kas kaiš. Beigās tur tika izteiktas kaut kādas pavēles tam vīrietim, un pēdējā pavēle, ar ko beidzās dzejolis, bija – nopērc man šampi! Man likās, ka tas ir ģeniāls dzejoļa noslēgums," stāstīja Vērdiņš, piebilstot, ka tad, kad pirmo reizi saticis dzejnieci dzīvē, viņš viņai tiešām arī atnesis šampi.
Uzlūdz dzeja
Ja tava dzeja būtu deja, kura tā būtu?
Elvīra Bloma: Man gribētos domāt, ka reivs kaut kāds.
Kārlis Vērdiņš: Nu droši vien, ka striptīzs.
Vai tu kādam lasi priekšā savus topošos dzejoļus?
Elvīra Bloma: Tas ir labs jautājums. Es domāju, ka man vajadzētu lasīt priekšā vairāk, nekā es to daru, jo, ja godīgi, es nevaru lasīt priekšā savam draugam, jo viņš nesaprot latviešu valodu. Es varu tikai lasīt sev vai draugiem, kas ir gatavi klausīties, bet es, kā jau būdams pārmērīgi paškritisks cilvēks, kautrējos arī uzbāzties ar saviem tekstiem. Man to vajadzētu darīt vairāk.
Kārlis Vērdiņš: Es it kā varu savam partnerim lasīt priekšā savus dzejoļus, bet es parasti cenšos viņu pasargāt no savas daiļrades šādiem uzplūdiem, jo katram jau pašam ir daudz, ko darīt. Dažkārt es bērnu dzejoļus parādu vai nolasu ģimenei, un tad mēs visi papriecājamies par attiecīgo dzejoli un attiecīgo bērnu.
Kad tu saproti, ka dzejolis ir pabeigts? Raksturo savas sajūtas, kad dzejolis ir uzrakstīts!
Kārlis Vērdiņš: Dzejolis laikam ir pabeigts tad, kad tajā vairs neko negribas mainīt, jo es pārsvarā uzrakstu dzejoli, tādu pirmo versiju, nolieku to nost un tad pēc kāda laika apskatos, un domāju – ja man jāpiedalās kādā pasākumā, vai es gribu šo dzejoli lasīt? Vai, ja man ir jāgatavo kāda dzejas publikācija, es gribu šo dzejoli publicēt? Vai arī man ir kauns no tā? Tad es domāju, kāpēc man ir kauns, ka kaut kas tur nav pabeigts, kaut kas tur nav precīzs, kaut kas nav kārtībā, bet varbūt visa iecere ir muļķīga, un viss ir jādzēš ārā. Tad, kad visas šīs šaubas beidzas un liekas, ka drīkstu to publiskot, tad es pieņemu, ka ir gatavs.
Elvīra Bloma: Man šķiet, ka tas dzejolis kaut kā laika gaitā iekšā veidojas un rūgst, un kaut kā aug. Es par to domāju kādu brīdi, tad kādā reizē pierakstu, un tur tas ir. Tagad, domājot par to, varbūt tas nav īsti labi, bet es nemaz tik daudz un bieži neko nelaboju. Ja vien tiešām tas nav tāds garš dzejolis vai dzejproza, tad tur varbūt vairāk laboju, nekā ja tas ir kaut kas īss un konkrēts.
Vai ir lietas, ko tu par sevi uzzini tikai pēc dzejoļu krājuma iznākšanas?
Elvīra Bloma: Varbūt tu uzzini, kā to redz citi, jo citi mēdz ieraudzīt lietas, ko tu varbūt nemaz neesi domājis, ka tur tādas varētu būt. Cilvēki lasa grāmatas dažādi un bieži vien izlasa sevi.
Kārlis Vērdiņš: Jā, man šķiet, ka mani dzejoļi man lielā mērā tomēr atrodas kaut kādā mazliet aklajā plankumā. Es zinu, kāpēc es tādus uzrakstīju, bet ko par tiem domās citi – par to man nav ne jausmas. Ko citi tajos saskata, es arī īsti nezinu, tikai no recenzijām varu aptuveni spriest, kā viņi domā. Tā kā tas laikam vairāk ir par to, ko citi saskata tajos dzejoļos.
Vai ir kāds dzejnieks, kurš tu vēlētos būt?
Kārlis Vērdiņš: Elvīra Bloma.
Elvīra Bloma: Kārlis Vērdiņš.
Vai tavas drēbes liecina par to, ka tu esi dzejnieks?
Kārlis Vērdiņš: Dažreiz diemžēl jā.
Elvīra Bloma: Bet vai tad ir kāda uniforma, kā jāģērbjas?
Kārlis Vērdiņš: Tev ir berete un balta šalle?
Elvīra Bloma: Man ir brilles.
Kārlis Vērdiņš: Tas jau ir ļoti labi, bet vai ir kaut kādas stereotipiskās dzejnieka drēbes? Es zinu, ka padomju laikā bija tās latviešu dzejnieces, kas bija iecienījušas ģērbties lillā krāsā, un tad jau viņas no tāluma varēja atpazīt, ka tās ir tās dzejnieces.
Elvīra Bloma: Es zinu, ka iegādājos īpaši Preiļu konceptuālistu pasākumam žaketi melnu, lai būtu īpaši oficiāla.
Kārlis Vērdiņš: Mums bija Tartu akreditācijas pasākums, un tur jau nevar šā tā ģērbties, tur mēs bijām ļoti solīdi.
