Pieļauju, ka pirmais, kas nāk prātā, pieminot Skalbes vārdu, ir viņa pasakas, "Kaķīša dzirnavas", "Pasaka par vērdiņu" un citas, ne velti viņš dēvēts par mūsu "pasaku ķēniņu". Taču romānā neuzzināsim, kā tapa šīs un citas pasakas, jo romāna autors izcēlis Skalbes dzīves posmu vēl pirms pasaku perioda – no laika, kad Skalbe 16 gadu vecumā uzsāk savas kolpoltiera jeb grāmatu izplatītāja gaitas, līdz 1905. gada revolūcijai un nedaudz arī tās atskaņām Skalbes dzīvē. Tie ir aptuveni 10 gadi jaunā rakstnieka dzīvē, bet ārkārtīgi piesātināti, trauksmaini un droši vien arī ļoti nozīmīgi, lai viņš vēlāk izveidotos par tik izcilu rakstniecības meistaru.
Šis ir posms, kad Skalbe ir dedzīgi aizrāvies ar revolucionārajām idejām, pats arī iesaistās proklamāciju un brošūru izplatīšanā, pagrīdnieku kustībā, tiek arī vajāts.
Tas ir laiks, kad Latvija atrodas Krievijas Impērijas sastāvā, un romāna darbība paralēli notiek Latvijā un Krievijā. Svens Kuzmins apraksta, piemēram, Hodinkas katastrofu, kad Nikolaja II kronēšanas svinības pārauga baisā traģēdijā ar milzīgiem cilvēku upuriem, studentu nemierus Pēterburgas universitātes svinību laikā, kas arī izvēršas asiņaini, un citus reālus vēstures notikumus un to atskaņas Latvijā. Piemēram, Rīgas jeb Džutas dumpi, arī 1905. gada asiņainos notikumus Daugavmalā. Visiem tiem romānā ir tuvāka vai tālāka saistība ar Skalbes gaitām un pasaules izjūtu.
Skalbi visbiežāk romānā satiekam Ērgļos vai Rīgā, bet ir arī brīži, kad viņam ir jāslapstās, un tad viņš parasti dzīvo pie uzticamiem draugiem. Līdz ar Skalbi romānā iepazīstam arī veselu plejādi citu ļoti labi pazīstamu rakstnieku un kultūras darbinieku. Viņu vidū Rūdolfs Blaumanis, kurš Skalbem ļoti daudz palīdz gan kā jaunam rakstniekam, gan tīri cilvēciski un materiāli, jo Skalbem agrā jaunībā nav viegli ar dzīves materiālo pusi. Vēl romānā bieži pieminēts Jānis Akuraters, Antons Austriņš, Aleksandrs Būmanis, vēlāk pazīstams kā mūzikas autors Blaumaņa "Skroderdienām", arī Rainis un Aspazija. Rainim šajā laikā iznāk "Tālas noskaņas zilā vakarā", ko Skalbe ļoti augstu vērtē, bet Aspazijai – luga "Sidraba šķidrauts", kuras iestudējums uz visu nemierīgo notikumu fona rod milzīgu skatītāju atsaucību. Ap šo laiku pirmizrāda arī Blaumaņa lugu "Ugunī", kas savukārt nespēj tā īsti rezonēt ar tā brīža noskaņām, jo mīlas stāsti tobrīd nav īpaši pieprasīti.
Romāns neiztiek arī bez Skalbes paša mīlasstāsta, uzzinām, kā viņš pirmo reizi izrauga spridzīgo zaļaci Lizeti Erdmani un ka šī satikšanās viņam ir kā vēl viena revolūcija, kas izmaina viņa dzīvi. Lizete vēlāk kļūst viņa sieva.
Kā tāds īpašs simbols romānā ir kāvi jeb ziemeļblāzma, ko tajā laikā bieži var redzēt pie debesīm, un tā ir arī kā īpaša mītiska zīme romāna galvenajam varonim – Kārlim Skalbem.
Tā saucas arī žurnāls, ko viņš pats izdod un kam ir galvenais redaktors, un kura mērķis, kā viņš pats kādā brīdī saka, ir – atmodināt pie putras bļodām aizmigušos ļaudis un celt pār viņiem nemiera karogu. Žurnāla "Kāvi" devīze ir "Skaistums un nemiers", un tā likta arī visas grāmatas nosaukumā.
Romāna noslēguma daļā ik pa laikam galvenajā varonī tomēr sāk ieskanēties šaubas, redzot, kādu postu, iznīcību un ļaunumu arī sev līdzi nes revolucionārās idejas, un viņš sāk aizdomāties, ka ir taču citi veidi, kā modināt cilvēkus un piepildīt viņu prātus ar jaunām, skaistām idejām.
Romāns ir visai apjomīgs, 400 lappušu biezumā. Tā atvēršanas svētki notiks ceturtdien, 15. jūnijā, sešos vakarā Rozentāla un Blaumaņa muzejā.
