Romānu no turku valodas tulkojusi Laima Kota, un šis tulkojums ir liels notikums latviešu grāmatniecībā, jo – cik gan daudz mums ir no turku valodas tulkotu romānu? Turku autors ar šo 1998. gadā klajā nākušo darbu kļuva slavens vai visā pasaulē, tas tulkots vismaz 60 valodās un ir bijis viens no pamatojumiem, par ko 2006. gadā rakstnieks apbalvots ar Nobela prēmiju. Kopumā Pamuks ir vairāk nekā trīsdesmit literāru balvu laureāts.
Romāns vēsta par notikumiem Otomaņu impērijā 16. gadsimta beigās. Sultānam par prieku top grāmata, kuru ilustrē četri izcili mākslinieki – miniatūru meistari. Bet tad vienu no viņiem nogalina. Nojaušams, ka slepkavības iemesls ir tāds, ka grāmata veidojas tam laikam neierastā veidā, nerespektējot ilustrēšanas sensenās tradīcijas, bet gan sekojot no Rietumiem ievazātai apgrēcīgai modei.
Kriminālā intriga sasaistē ar vēsturi, mākslu un literatūru man raisīja asociācijas ar Umberto Eko romānu "Rozes vārds" – arī tajā ir runa par noslēpumainiem nāves gadījumiem, kas citu pēc cita skar kāda Itālijas klostera bibliotēkas slepenajā atzarā pabijušos mūkus, kuru ikdienas uzdevums ir pārrakstīt un ilustrēt dažādus rakstu darbus.
Orhana Pamuka romānā arī mazpamazām atklājas ap grāmatas ilustratora nāvi risinājušies notikumi. Viss palēnām sastājas pa plauktiņiem, un aina kļūst arvien skaidrāka, jo par to pavēsta daudz un dažādi, tieši vai netieši slepkavībā iesaistītie:
kādā nodaļā vēstītājs ir pats nogalinātais, citā – slepkava, vēl kādā – vīrs, kurš nupat atgriezies no tālienes un ilgojas sastapt sen neredzēto mīļoto…
Savu liecību sniedz arī šīs mīļotās dēls, vietējā tenku vācele, zirgs, pat uzzīmēts suns vai koks, vai sarkanā krāsa.
Neesmu vēl tikusi līdz beigām, drusku pietrūka laiks – tas tomēr ir kārtīgs romāns ar vairāk nekā 500 lappusēm –, tāpēc nezināšu, vai vainīgais tiek atklāts.
Tas izklausīsies dīvaini, bet tas pat it kā nav svarīgi – saprast to, kurš vainīgs. Vismaz man lasot ir tā, ka gribas, lai teksts un stāsts nebeidzas, jo lasīt ir ļoti interesanti, un vēstījums ir tas, kas ved tālāk, nevis vēlme uzzināt slepkavas vārdu.
Kā jau īstā romānā pienākas, stāsts negrozās tikai ap slepkavību, tam ir plašs tvērums ar atkāpēm reliģijā, vēsturē un tradīcijās, kaut vai grāmatu izdošanas tradīcijās un ilustrēšanas atšķirībās no Eiropā tajos laikos izmantotiem paņēmieniem, piemēram, atveidojot cilvēkus. Kā šajā fragmentā: "Itāļu mākslinieks venēciešu sinjoru gleznā bija atklājis tik uzskatāmi, ka uzreiz tapa skaidrs, ka attēlā ir tieši viņš un neviens cits. Pat ja nekad mūžā ne reizes nebūtu redzējis šo cilvēku, bet viņš būtu pūlī jāatrod, pēc šīs gleznas kā parauga spētu sinjoru atrast starp cilvēku tūkstošiem. Itāļu meistari atklāja metodi, kā cilvēkus var parādīt tādus, lai viņus var atšķirt ne pēc apģērba vai reliģiskās piederības, bet pēc sejas. Tādam zīmējumam ir nosaukums – portrets."
Lasīt ir viegli, jo, kā daudzos postmodernos romānos, vēstījums ir daudzslāņains un atklājas atbilstīgi tam, ko lasītājs ir gatavs uztvert.
Tas, kurš ilgojas pēc smeldzīga mīlas stāsta, to saņems; tas, kuru interesē māksla, iegūs ārkārtīgi skaistu, zeltā un sarkanā mirdzošu stāstu par miniatūru glezniecību – te jāiestarpina, ka arī romāna tulkotāja rakstniece Laima Kota glezno miniatūras, viena no tām izmantota vāka noformējumā, tāpēc interesanti, vai viņai bija saistošākas tieši šīs vietas par gleznošanu un atveida saturu, bet varbūt mazāk interesantas, teiksim, ar reliģiju vai impērijas vēsturi saistītās.
Esmu vēl lasīšanas procesā, tāpēc nevaru teikt, ka viss man jau atklājies, bet līdz šim ļoti izbaudu tulkojuma valodu. Var tikai apbrīnot, kā Laima Kota (droši vien sadarbībā ar redaktori Gundegu Blumbergu un konsultantu Ventu Zvaigzni) tikusi galā ar dažādajiem personvārdiem, vietvārdiem vai mums pasvešu priekšmetu nosaukumiem, bet jo īpaši – ar daudzajiem Orhana Pamuka ārkārtīgi garajiem teikumiem. Ieskatam šāds: "Tāpēc slavenie šāha Tahmāspa meistardarbnīcās brīnumus radījušie miniatūrgleznotāji no Gazvīnas un Herātas, kuri savulaik kā dzīvus bija uzgleznojuši auļojošus zirgus, bet viņu uzzīmētie krāsainie taureņi atdzīvojās un izlidoja no grāmatu lapām, gaismas mākslinieki, grāmatsējēji un kaligrāfi, vecie meistari un viņu mācekļi – visi palika bez darba un iztikas līdzekļiem, ka pat nebijis, par ko maizi nopirkt, bet daži palika bez jumta virs galvas." Tādu teikumu saprast, iztulkot un pareizi sakārtot nav joka lieta.
14. augustā pulksten 18.00 izdevniecības "Dienas Grāmata" birojā notiks Orhana Pamuka romāna "Mans vāds ir Sarkans" atvēršana.
