Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja pārstāvis Ingus Barovskis pārraidē uzsver, ka, lai arī autora pats pirmais krājums "Pirmie akordi" vien retumis tiek pieminēts, runājot par Plūdoņa daiļradi, un no literatūras kritikas aspekta uztverams rezervēti, tomēr "var teikt, ka ar šo krājumu Plūdons aizsāk savu poētiskās valodas līniju, ar kuru mēs viņu pazīstam mūsdienās.
Šajā krājumā ieskanas gotiskas nolemtības un pazemes pasaules ainu ietekmes, ko mēs zinam no slavenākajām Plūdoņa balādēm".
Lai arī šis krājums literāri mākslinieciskās vērtības ziņā Plūdoņa pārējo, labāk zināmo darbu vidū, ne ar ko īpašu neizceļas, interesants ir tā tapšanas un izdošanas procesa stāsts. Būdams skolēns Bauskas pilsētas skolā laika posmā no 1887.–1890. gadam, Plūdons sūtīja savus dzejoļus uz dažādiem izdevumiem, piemēram, tajā laikā populāro žurnālu "Austrums". Tomēr atkal un atkal saņēma vien atteikumus. Jaunajam dzejniekam īpaši mīļš bijis Auseklis, un viņš nolēmis sekot tā pēdās, rīkojoties gluži kā izcilais rakstnieks:
tā vietā, lai krājumam atlasītu labākos no labākajiem, gadu gaitā sarakstītajiem dzejoļiem, sākt visu no baltas lapas: rakstīt jaunus dzejoļus jaunam dzejoļu krājumam.
Sākotnējais nosaukums šim krājumam ir "Nakts ainas", kas vēlāk tiek nomainīts uz "Pirmajiem akordiem".
Autors savu manuskriptu piedāvā visiem tajā laikā populārākajiem izdevējiem, to skaitā Pūcīšu Ģedertam, kas tajā laikā izdeva tādu ievērojamu latviešu autoru kā Andreja Pumpura vai brāļu Kaudzīšu darbus, bet paliek bez atbildes. Stepermaņu Krustiņš, kam ir sava izdevniecība Bauskā, par Plūdoni gan izsakās atzinīgi, tomēr, kad runa nonāk līdz izdošanai, seko atteikums.
Galu galā Plūdons manuskriptu pa pastu nosūta Teodoram Zeifertam, taču tas pa ceļam pazūd un Plūdonim nākas pēc atmiņas rakstīt krājumu no jauna.
Vairākus gadus vēlāk Zeiferts atklāj, ka šis pirmais, nozaudētais manuskripts, visus šos gadus ir stāvējis kādā redakcijas plauktā, neviena nepamanīts.
Zeiferts Plūdoņa krājumu rekomendē izdot, tas tiek nosūtīts Ludim Neimanim – tajā laikā pazīstamam izdevējam – un 1895. gadā tas tiek nodrukāts ar virsrakstu "Piemie akordi" un apakšvirsrakstu "liriski un satīriski dzejojumi". Pats Zeiferts par darbu izsakās atzinīgi, bet viņš ir arī vienīgais, kas to jebkādā veidā recenzē, uzteicot, ka jaunais autors rakstījis pa četriem pieciem dzejoļiem dienā, – literatūrkritiķi gan varētu spriest, ka tik steidzīga rakstīšana, visticamāk, atstājusi pēdas darbu kvalitātē, izpaužoties kā tēmu viendabība, tēlu un valodisko sistēmu atkārtošanās… Pats Plūdons savas dzīves laikā šo krājumu nav nedz pēlis, nedz kā īpaši izcēlis.
Attiecībā uz šajā krājumā manāmajiem turpmākās daiļrades tematu, tēlu un noskaņu iedīgļiem, Ingus Barovskis piemin Plūdonim tuvo ūdens simboliku – ūdeni kā hronisko, bīstamo, nonāvējošo, kas parādās pirmajā krājumā un Plūdonu nekad neatstāj. Tie gan nav izteikti, jo "Pirmajos akordos" autors vairāk ir koncentrējies uz binārām pozīcijām, kādas parādās tautiskajā romantismā un ir ļoti vienkāršas – lielā, jaukā pagātne, ne tik labā tagadne.
Bērnība viņam simbolizē ideālo pagātni, senās zināšanas, patīkamo dzīvi. Tagadne ir viņa, strādājošā studenta, realitāte.
Šī ideja parādās viņa satīriskajos dzejoļos, kuros Plūdons ironizē par šo pašu nacionālo romantismu un sev mīļo Ausekli.
Plūdons – dzejnieks, Plūdons – skolotājs
Laikabiedru atmiņās dzirdams un lasāms, ka Plūdons bijis patiešām aizrautīgs skolotājs, kas spējis aizraut skolēnus – viņa valodas spējas un harizma lika skolēniem Plūdoni uztvert ļoti nopietni. Šajā laikā viņš bija nozīmīga persona arī attiecībā uz pedagoģijas teoriju veidošanu, lielu darbu ieguldot mācību grāmatu veidošanā.
Kā pasniedzējs viņš bijis versmainas dabas, un laikabiedri spriež, ka viņš noteikti šajā aspektā lietā licis savu dzejnieka fonu un talantu.
Par dzeju, kas dzejo, runājot, ir šāds stāsts: Plūdons, dzeju rakstīdams, nav spējis mierā nosēdēt, viņam allaž vajadzējis būt kustībā. Runā, ka, dzejoļus rakstīdams, viņš istabas grīdā izstaigājis celiņu, nostaigādams nost grīdas krāsu.
2025. gada maijā Mārstaļu ielā 6 tiks atklāta ekspozīcija, kas piedāvās mazliet savādāku skatu, nekā ierasts, kādā palūkoties uz literārām personībām.
No Viļa Plūdoņa ekspozīcijā būs redzams viņa Frīdriha Nīčes "Tā runāja Zaratustra" eksemplārs vācu valodā, kurā redzami arī viņa paša svītrojumu, piezīmes, papildinājumi, un pat tas, ko viņš no oriģinālā teksta izsvītrojis, neatzinis par gana būtisku esam. Tāpat būs aplūkojams arī viens no Plūdoņa poēmas "Fantāzija par puķēm" 1911. gada izdevumiem, kam esot ļoti interesants vāks.
