Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Atmiņā spilgti patvērās tēva mājas, harmoniski piepildītie bērnības un agrās jaunības gadi. Lubes dzirnavas bija neaizsniedzamā attālumā. Padomju gados viņas dzimtās mājas kļuva par padomju kolhoza "Cīņa" īpašumu. Rakstnieces dzimtā vieta savā ziņā zaudēja savu vietas identitāti un kļuva bezpersoniska.
No vienas puses, Lubes ūdensdzirnavas pamazām, tādas pussaimniekošanas ietekmē, tika pakļautas sabrukšanai, no otras puses, tās neskartas dzīvoja viņas atmiņās.
Bija iznākuši jau trīs dzejas krājumi, kad autore pievērsās prozai. 1979. gadā iznāca romāns "Toreiz Lubes dzirnavās", kuru autore nodēvējusi – sapnis par īstenību.
Līdz Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanai Aina Zemdega vairākas reizes bija viesojusies Latvijā. Pirmoreiz tas notika 1976. gadā. Tomēr tolaik pastāvošo ierobežojumu dēļ[1] savas dzimtās mājas apmeklēt nedrīkstēja. Un tomēr – viņa zināja, kādas izskatās viņa Lubes dzirnavas, jo to fotogrāfiju kādā vēstulē bija aizsūtījis dzejnieks Māris Čaklais (1940–2003), kurš, izlasījis romānu "Toreiz Lubes dzirnavās", bija ieintriģēts tās apskatīt. Šis foto kontrastaini atklāja to, cik ļoti ir mainījusies dzejniecei tuvā vieta gandrīz četrdesmit gadu laikā.
Saņēmusi Māra Čaklā vēstuli ar fotogrāfiju, 1985. gada 9. janvāra vēstulē Aina Zemdega raksta:
"... paldies par bildēm! Tagad kā nātrēs. Bet kaut kur smaržo jasmīni un siens. Skatos – tā kā ledus vižņi uz ūdens, un jums salst[2]. Man teica: dzirnavās vairs nemaļot. Bet no ūdens kambara skrien ārā ūdens. Kā tā?"
Kopš šīs vēstules un fotogrāfijas pagāja vēl gandrīz seši gadi, līdz Aina Zemdega no jauna skatīja dzimto vietu.
Kopš 1991. gada rakstniece Aina Zemdega ik gadu no Kanādas brauca uz Latviju, uz savām Lubes dzirnavām. Sapnis pamazām kļuva par īstenību.
Pēc Latvijas valsts atjaunošanas Aina Zemdega dzīvoja divos krastos vai starp diviem krastiem – Kanādā un Lubes dzirnavās, pie kuru atjaunošanas viņa tūliņ, tikko kļuva skaidrs, ka mantojumu būs iespējams atgūt, nokārtoja īpašuma tiesības."Es saucu sevi par laimīgu. Tēva dzirnakmens, kaut daļās sašķelts, vēl sētā, tagad ap puķu dobi aplikts. Pār to liecas tulpes un narcises un zied. Zinu, citiem vairs ne sētas, ne akmeņu, ne tulpju dobi atrast. Dzimtās mājas vietā līdzens lauks.
Es saucu sevi par laimīgu – mani vēl atceras egle mājas galā un mana loga krampītis," Aina Zemdega raksta 1994. gadā.
Tā kopš 1991. gada ik gadu vairākus mēnešus rakstniece dzīvoja Lubes dzirnavās – pamazām viss tika atjaunots, sakopts dārzs, dzirnavu slūžas atkal darbojās, tika salabots jumts. Viegli nebija. Bet bija skaidrs, ka tas jādara. Arī tēva piemiņai. Un šeit viņa jutās labi. Viņa te jutās kā savā īstajā vietā. "Kāds brīnums, ka es šeit atrodos! Un ka tas viss ir manā aizsardzībā un atbildībā, ka man iespējams veidot, sakopt, dzīvot, plānot," vēsta ieraksts viņas dienasgrāmatā.
Un smeldzīga ir katra aizbraukšana. "Izstaigāju ābeļdārzu, skatos uz mīļajām margrietiņām, uz vasarīgajām debesīm un kluso lauku ainavu un asi izjūtu, ka atkal viss, kas šeit, – jāatstāj. Visu dienu ik pa brīdim jāatceras 44. gada aizbraukšanu, māti, tēvu, sevi pašu toreiz, un liekas, ka samazinātā veidā to atkal pārdzīvoju tagad. [..] Tā dzīve, kas tur, otrā okeāna krastā, vismaz šobrīd mani nevilina. Bet šeit pietrūkst manu mīļo," vēsta ieraksts dienasgrāmatā.
Aina Zemdega dokumentēja, proti, uzņēma lentē, visu Lubes dzirnavu atjaunošanas gaitu, tapa tāda kā Lubes ūdensdzirnavu atdzimšanas hronika.
1998. gada 28. aprīlī Hamiltonas Latviešu biedrībā rakstniece Aina Zemdega rādījusi videofilmu par Lubes dzirnavu atjaunošanu, ietverot septiņas darba pilnas vasaras. Diemžēl nav izdevies noskaidrot, kur atrodas šī filma.
"Cik tālu ir līdz Lubes dzirnavām? Pusstunda no Talsiem, divarpus no Rīgas, diena no Toronto, sirds attālumā – tepat, krūšu kabatā," tā reiz teikusi rakstniece Aina Zemdega.
Romāns "Toreiz Lubes dzirnavās" un atjaunotās Lubes ūdensdzirnavas ir spilgta vietas un vides liecība, jo tā bija veidojusi pašu Ainu Zemdegu.
Meklējiet un lasiet romānu, kurā viss ir dzīvs un reāls. Romāna ievadā autore aicina: "Nāc, brauc man līdzi! Es tev parādīšu sava tēva dzirnavas!"
[1] Trimdas latvieši ārpus Rīgas drīkstēja doties tikai organizētās ekskursijās, lielākoties uz Siguldu vai Rīgas jūrmalu.
[2] Māris Čaklais Lubes dzirnavas apmeklējis ziemā.
