No Islandes ledājiem līdz Meksikas tuksnesim, no Čehijas kalnienes līdz tuvākajiem kaimiņiem Lietuvā un Baltkrievijā – tulkotāju Dena Dimiņa, Māras Poļakovas, Jāņa Krastiņa, Daces Meieres un Edvīna Raupa darbi šogad aptver plašu ģeogrāfiju, jo valodas bagātības un skaistuma reibumā iespējams ir pilnīgi viss.
Raksta ceļvedis:
Halgrīms Helgasons "Sieviete 1000 grādos". Tulkojis Dens Dimiņš
("Zvaigzne ABC")
Islandiešu multimākslinieka Halgrīma Helgasona vēsturiskajā romānā "Sieviete 1000 grādos" reibina ne vien valoda, bet, pirmkārt, grāmatas centrālā varone – astoņdesmit gadus vecā Herbjorga Marija Brjonsons un viņas neticami krāšņais mūžs. Tajā iezīmējas notikumi gandrīz gadsimta garumā, un ir sajūta, ka Herbjorga ir bijusi klāt visos Eiropai būtiskākajos notikumos. No islandiešu valodas romānu tulkojis Dens Dimiņš, kas ar Halgrīmu Helgasonu reiz jau ticies grāmatas "Reikjavīka 101" lappusēs.
Lai kļūtu par romāna "Sieviete 1000 grādos" lasītāju, jāapbruņojas ar zināmu pacietību. Tā unikālo balsi veido galvenā varone, kuras stāstījumu, raupjo valodu, dažbrīd pat nekontrolējamo haosu veidā, kā Herbjorga dalās ar savas dzīves notikumiem, autors nav centies ne mīkstināt, ne mainīt vai mākslīgi izskaistināt. Lappusēs dzirdam autentisku balsi, ko pēc romāna izlasīšanas aizmirst tik drīz nav iespējams. Skarbā dzīves īstenība mijas ar fantāzijas pilniem notikumiem, Herbjorgas lamas – ar stāstiem par Džona Lenona skūpstu. Tulkotāja Dena Dimiņa uzdevums šajā haosā bija saklausīt un izveidot ticamu galvenās varones balsi un vienlaikus nepakļauties tās vilinājumiem ieklīst neceļos. Turēties realitātē palīdz Islandes kultūra un personības, kas grāmatā pieminētas plaši, lappusēs veidojot diezgan nopietnu tulkotāja piezīmju krājumu.
Pats Dens Dimiņš šo dēvē par romānu ar enciklopēdisku vērienu, tāpēc, gribot negribot, ir jāpiemin tulkotāja drosme pieķerties kam tik ievērojamam.
Herjborga ir tik spilgta grāmatas varone, ka spēj gan nokaitināt, gan nogurdināt, taču nenoliedzami arī iedvesmot. Pasaule ir mainīga, taču to turpina veidot pamatvērtības, un sievietes spēks, neatlaidība un drosme ir daļa no tām. Dena Dimiņa tulkojumā šīs vērtības turpina spoži spīdēt arī latviešu valodā.
Viktorije Hanišova "Sēņotāja". Tulkojis Jānis Krastiņš
("Pētergailis")
Čehu autore Viktorije Hanišova savā daiļradē nebaidās skarbu tēmu. "Sēņotāja" ir autores otrais romāns, bet pirmais, kas ar tulkotāja Jāņa Krastiņa palīdzību nu lasāms arī latviešu valodā. Romāns runā par vardarbību ģimenē, taču tā centrālais motīvs ir klusēšana, kas iespiežas ģimenes šūnās, pārņem to kā sporas, līdz starp vecākiem un bērniem, māsām un brāļiem vairs nav atlicis vietas godīgām sarunām.
Līdz ar klusumu un klusēšanu grāmatas asi veido vēl viena centrālā ass – tā ir sēņu pasaule, sēņošana, kas Viktorijes Hanišovas romāna galvenajai varonei Sisī ir izdzīvošanas avots. Pamazām iepazīstot Sisī, viņas pagātni, top skaidrs, ka mežs un sēnes ir ne tikai jaunās sievietes bēgšana no traumas, bet arī savu pārdzīvojumu izsērošana, veids, kā piedot sev, vecākiem un brāļiem. Grāmatu pārpilda sēņu nosaukumi un ar sēņu pasauli saistīti vārdi un reālijas, ar kurām Jānis Krastiņš ticis galā bez acīmredzamām grūtībām. Taču visvairāk romānā gribētos novērtēt tulkotāja iejūtību un maigumu pret tekstu, pret tā skrupulozitāti detaļās, bet atturību, izklāstot emocijas. Šķiet, jo vairāk autore iedziļinās apkārtējās vides raksturošanā, jo tālāk atkāpjas patiesā trauma un sāpes, ko Sisī nes sev līdzi.
Tulkotāja saudzīgais darbs un ļaušanās teksta plūdumam ļauj lasītāja pieredzi romānā veidot prātā paliekošu un palīdz nostiprināt pārliecību, ka klusēšana ir paaudžu trauma, ar kuru jātiek galā mums visiem.
Viktorijes Hanišovas romānu "Sēņotāja" ir iemīļojuši daudzi latviešu lasītāji, kas dala čehu mīlestību, pat kaislību uz sēnēm un to pasauli. Taču romāna labās slavas pamatā ir iejūtīgi, bet ne līdzjūtīgi uzrakstītais stāsts, kas Jāņa Krastiņa tulkojumā ieguvis balsi arī latviešu valodā.
Vids Morkūns "Ceļinieku stacija" . Tulkojusi Dace Meiere
("Zvaigzne ABC")
Lietuvā Vids Morkūns ir viens no izcilniekiem. Prozaiķis, dzejnieks un tulkotājs daudz un bieži publicējies arī presē, tulkojis no dažādām Eiropas valodām, un viņa prozas grāmata "Ceļinieku stacija" izpelnījusies vairākas nozīmīgas Lietuvas literārās balvas. Arī latviešu lasītāji nu tikuši pie Vida Morkūna grāmatas – "Ceļinieku stacija" 2023. gadā iztulkota, pateicoties Dacei Meierei.
Grāmatas "Ceļinieku stacija" centrā ir mazie cilvēki, dzīves pabērni un dzīves sistie, tie, kas nav pratuši piecelties, tie, kas padevušies, un tie, kuriem ikdienā paejam garām novēršoties. Apbrīnojama ir autora prasme apjomā īsajās novelēs izstāstīt veselus dzīvesstāstus. "Ceļinieku staciju" lasītājam jābūt emocionāli redzīgam un jutīgam. Morkūna tekstiem nederēs paviršs pārskrējiens pāri lappusēm, starp tām jāapstājas iedomu stacijā un jāļaujas teksta un lasītāja iekšējā līdzpārdzīvojuma novērošanai. Daudz spriests par "Ceļinieku stacijas" žanrisko piederību. Visbiežāk Vida Morkūna teksti grāmatā tiek saukti par novelēm vai īsajām novelēm. Citi avoti nebaidās piesaukt dzeju, apgalvojot, ka autora valoda un teksta izjūta ļoti tuvinās saistītai valodai. Dažbrīd apjomā īsos tekstu gribētos dēvēt par nojausmām – tie ir īsi, bet pārsteidzoši precīzi, vienlaikus tie neko un nevienu nesauc vārdā, nepauž viedokli par notikušo vai nosodījumu par grāmatā attēloto pasauli un cilvēkiem.
Ar tulkotājas Daces Meieres palīdzību Vida Morkūna noveles iedarbina visas lasītāja maņas, bet, pirmkārt, tieši līdzjušanu.
Tie nav dokumentāli fiksējumi, bet literatūra, kurā ieskanas ceļinieku pamanītais. Daces Meieres darbs, tulkojot šos tekstus, ir tālu no vēsiem garāmgājēju novērojumiem. Tas ir valodas reibinošais prieks, kā rezultātā tas vērš pasauli nedaudz redzīgāku.
Viktars Marcinovičs "Mova". Tulkojusi Māra Poļakova
("Prometejs")
Baltkrievu autora Viktara Marcinoviča romāns "Mova" iznācis 2014. gadā – laikā, kad par situāciju un politisko absurdu tuvajā kaimiņzemē runāja vien atsevišķās domubiedru grupās, bet ārpasaule ar līdzjūtības un žēluma pilnu smaidu vēroja padomju sociālismā iestrēgušās valsts eksistenci. "Mova" nāk kā pravietojums un skarbs paredzējums par Baltkrievijas drīzu pašiznīcināšanos un tai līdzi izzūdošo baltkrievu valodu. Romānu latviešu valodā tulkojusi Māra Poļakova, kas Viktara Marcinoviča rakstītajās lappusēs pratusi saglabāt "Movas" būtiskāko vēstījumu – brīdinājumu par savas valodas nepieciešamību.
"Mova" vēsta par apmēram četrdesmit gadus tālu nākotni, tā ir distopiska pasaule, kurā neviens vairs neatceras Baltkrieviju kā atsevišķu valsti, bet baltkrievu valoda nav sastopama ne ielās, ne to nosaukumos. Tomēr valodai un tekstam Viktara Marcinoviča uzbūvētajā pasaulē ir svarīga vieta, jo autora radītajā antiutopijā rakstītais teksts ir kļuvis par nelegālu un ļoti reibinošu narkotiku. Māras Poļakovas paveikto šīs grāmatas tulkošanā var vērtēt vairākos līmeņos.
Romāna raupjā valoda prasījusi visai rūpīgu apiešanos, un tulkotāja nav baidījusies apieties ar valodu kā ar plastilīnu, kuru locīt pēc saviem ieskatiem un vajadzībām, bet ar smalku jūtību, cienot valodas spēku.
Reibinošākais valodas materiāls, tas ir, dzeja, arī Māras Poļakovas tulkota, un, kā vēsta tīmekļa ziņas, visi romānā lasāmie no baltkrievu valodas tulkoties teksti pirmo reizi latviešu valodā lasāmi tieši "Movā".
Viktars Marcinovičs romānā "Mova" raksta par valodas spēku, par valodu kā tautu vienojošu elementu, tādu, ar kuru gūt spēku un pārliecību par varēšanu. Māras Poļakovas tulkojumā šis teksts skan pārliecinoši, un tā savā ziņā ir tulkotājas atdošanās valodas reibumam, lai apreibinātu arī tā lasītājus.
Oktavio Pass "Pērtiķis gramatiķis". Tulkojis Edvīns Raups
("Neputns")
Meksikānis Oktavio Pass tiek saukts par vienu no nozīmīgākajiem 20. gadsimta latīņamerikas literātiem. 1990. gadā rakstnieks ieguvis Nobela prēmiju literatūrā. Viņa grāmata "Pērtiķis gramatiķis", kas izdota, 1974. gadā, ir pirmais un līdz šīm vienīgais autora darbs, kas lasāms latviešu valodā, un no spāņu valodas to tulkojis Edvīns Raups. Literārais vēstījums, kas tiek saukts arī par meditāciju par valodu ir slāņu un šķautņu pilns, bet poēmas teksts strādā ne tikai kā intelektuāls, bet arī realitāti izgaisinošs stimulants.
Par poēmu prozā dēvētais teksts bijis tulkotāja izaicinājums, pirmkārt, formas ziņā – Edvīnam Raupam latviešu valodā izdevies veidot tekstu tā, lai tajā viscaur skan poēmas poētiskā puse, valodas un teikumu mezglojumi dažbrīd stāsta stāstus, bet citu brīdi autors kļūst gandrīz par daiļamatu meistaru, kuram valoda ir skaistuma izpaušanas līdzeklis.
Hinduistu mitoloģijas ietekmes tekstā grūti vērtējamas nesagatavotam lasītājam, kas, savukārt, atkal jau piesaka Edvīna Raupa meistarību un māku izzināt tekstu, lai pēcāk tam noticētu arī lasītājs.
Poēmas meditatīvā noskaņa un ritējums, valoda un teikumi, kas plūst kā plata upe, kurai vietām nav redzams pretējais krasts – tik blīvi un nopietni Oktavio Pass strādā ar valodu.
Piekrītu Ilzes Jansones rakstītajam grāmatas rezcenzijā interneta žurnālā Punctum, kur kritikas autore retoriski jautā par Oktavio Pasa mērķi, radot "Pērtiķi gramatiķi". Par to, vai autora mērķis ir bijis rakstīt par valodas iedabu un spēku, vai arī šo spēku parādīt, nevar nedomāt, un Edvīns Raups pratis būt kā mediators abām patiesībām, lai pierādītu, ka neviena no pusēm nevar eksistēt bez otras. Valodas mainīgā daba ir arī tās lielākais spēks.
