Vienkāršās formās ietērpts dvēseles dziļums
Literatūras pētniecība sevī iekļauj to, ka katru pētniecības dienu nākas saskarties ar dažādiem jauniem atklājumiem, jo katrs lasītais darbs vai pētījums iedod jaunu perspektīvu, idejas šķautni vai savelk kopā dažādus līdz tam šķietami nesaistītus faktus. Desmit gadu ilgais ceļš līdz monogrāfijai par latviešu rakstnieku un dramaturgu Rūdolfu Blaumani Benediktam Kalnačam nav bijis saistīts tikai ar vienu autoru vien.
"Pētniecības sākumā iezīmējās arī citi autori, piemēram, Mārtiņš Zīverts, kura darbus ilgus gadus nevarēja rādīt uz Latvijas teātru skatuvēm. Tie atgriezās varbūt tikai pagājušā gadsimta 80. gados. Pētniecībā bija interesanti sekot līdzi arī Rainim un pēckara autoriem," savu pētniecības procesu skaidro Benedikts Kalnačs, piebilstot, ka ziņkārei par katru atsevišķo autoru paralēli ir gājusi arī literatūrzinātniekam raksturīgā salīdzināmā literatūras pētniecība –interese par to, kas notiek vācu un skandināvu rakstniecībā. "Tas viss dod apjomu, lai pēc tam, nonākot līdz Rūdolfam Blaumanim, mēs varētu ieraudzīt, cik ļoti plaša tomēr ir tā kultūras bagāža, kāda viņam ir," saka Benedikts Kalnačs.
Literatūrzinātnieks atceras, ka viņa studiju gados profesors un teātra kritiķis Gunārs Bībers esot teicis, ka ir jāiziet cauri dažādiem moderniem un izaicinošiem strāvojumiem, lai nonāktu atpakaļ pie vienkāršības un ietilpības.
Savā formā un saturā vienkāršas, bet ietilpīgas ir gan latviešu tautasdziesmas, par kurām toreiz runājis profesors, gan, pēc Benedikta Kalnača domām, arī Rūdolfa Blaumaņa radītās rindas un stāsti. "Tā laikam ir tā sajūta, kas nāk ar gadiem – ļoti vienkārši precīzās formas, aiz kurām nāk ārkārtīgi liela cilvēciska ietilpība un dziļums.
Blaumanis ir gadījums, kuram ir precīza un apzināta forma, bet tajā pašā laikā kaislīga un dzīva sirds, ko viņš ieliek arī savos varoņos.
Viņa radītie tēli arī šo dzīves intensitāti meklē un mēģina piepildīt. Kad es to sev formulēju kā atslēgu, tad es to sāku redzēt burtiski katrā Blaumaņa darbā aizvien no jauna," Benedikts Kalnačs stāsta.
Blaumaņa spēja uzrunāt dažādus cilvēkus dažādos veidos
1901. gadā Rūdolfs Blaumanis sarakstīja lugu "Skroderdienas Silmačos", kuru arī pēc vairāk nekā 120 gadiem zina katrs sevi cienošs latviešu kultūras baudītājs.
Benedikts Kalnačs, domājot par Blaumaņa fenomenu, saka: "Blaumanis spēj uzrunāt daudzus cilvēkus ļoti dažādos veidos. Tāpēc, ka mēs pietiekami daudz no viņa pazīstam, mēs varam katrs no viņa kaut ko paņemt."
Literatūrzinātnieks stāsta, ka
Rūdolfs Blaumanis savas dzīves laikā neesot bijis tik atzīts un ievērojams autors, kā mēs par viņu varētu teikt šodien.
"Protams, ka autora darbus viņa laikā pamanīja, tomēr rakstnieka aktīvais darbības posms bija vien kādi 15 gadi. Tad, kad viņš 1908. gadā nomira, būdams vien 45 gadus vecs, literatūras pasaulē jau bija ienākusi jauna literārā paaudze – revolucionāro ideju gaisotne pēdējos Blaumaņa dzīves gados mazlietiņ pastūma viņu malā," saka Benedikts Kalnačs, piebilstot, ka ir ļoti interesanti skatīties, kā soli pa solim Blaumaņa interesentu loks laika gaitā no jauna pieauga, un pieprasījums pēc viņa darbiem nostiprinājās.
"Būtisks laiks tam bija pēc Otrā pasaules kara, kad daudz ko nevarēja. No tā latviešu literatūras lauka, ko tobrīd varēja sākt rādīt uz skatuves, Rūdolfs Blaumanis kļuva par vienu no nozīmīgākajiem rakstniekiem," teic Benedikts Kalnačs, uzsverot, ka lielā mērā par rakstnieka celšanu atpakaļ gaismā varam pateikties teātrim.
1950. gados uz Latvijas Nacionālā teātra un Liepājas teātra skatuvēm tika uzvestas "Skroderdienas Silmačos", un kopš tā laikā šī luga nav pazudusi no repertuāra – var teikt, ka tā ir kļuvusi par Nacionālā teātra fenomenu un vasaras saulgriežu simbolu, kas saistīts ar latviešu populāro kultūru un tās norisēm.
"Tas palīdz arī citiem Blaumaņa darbiem, kuri ilgstoši ir bijuši arī skolās un ir redzami filmās. Tā ir tā viņa klātbūtnes sajūta, kas ir svarīga. Ja viņš kādu brīdi nav bijis repertuārā, man liekas, teātri paši kļūst mazliet nemierīgi un sāk domāt, kur tad ir tas Blaumanis, un ka atkal pie viņa ir jāatgriežas," savā pārliecībā dalās Benedikts Kalnačs.
Paliekošu vērtību radīšanas recepte
Vienkāršība un ietilpība ir divi atslēgas vārdi, kādos var raksturot Blaumaņa radošos darbus.
Kaislības un spēcīgi emocionālie satricinājumi ir neretas parādības viņa uzburtajās pasaulēs, bet kāds ir bijis pats autors? Benedikts Kalnačs uzskata, ka humors noteikti ir viena no būtiskām Blaumaņa rakstura īpašībām, piebilstot, ka "tāpēc mēs arī tā priecājamies par viņa komēdijām".
Viņam bijis svarīgs cilvēcisks kontakts, prasme sarunāties un vienam otrā ieklausīties, ko pēc tam viņam izdevās pārcelt arī uz saviem dramaturģijas darbiem. "Ir svarīgi, lai autors ir pirmais, kas tās balsis saklausa, un pēc tam viņas sasniedz skatītājus," Benedikts Kalnačs atzīst, komentējot Blaumaņa apbrīnojamo pasaules un cilvēku uztveres spēju.
Rakstnieks bijis ļoti labvēlīgs pret cilvēkiem un ieinteresēts pasaules stāstos. "Viņa atvērtība varbūt bija tādā pakāpē, ka kļuva pašam sāpīga, jo, kad mēs kļūstam pārāk atvērti kā cilvēki, mūs ne vienmēr novērtē tā, kā mēs to būtu iedomājušies vai iecerējuši, un tad mums sāp," stāsta Benedikts Kalnačs, pieminot arī, ka rakstniekam bijis ļoti svarīgi dalīties iedvesmā un palīdzēt citiem, tai skaitā jaunajiem autoriem, kuri vēl tikai spēra savus pirmos soļus literatūras virzienā. "Protams, viņš to darīja savā veidā, kā viņš to redzēja un saprata, un ne katram tie padomi likās pieņemami un saprotami. Tas arī radīja zināmu konfliktu ar jauno 20. gadsimta paaudzi, kuri pēc dabas bija neatkarīgi un pašapzinīgi. Viņi mēģināja darīt lietas kopā – darboties kolektīvos, rakstīt manifestus," skaidro Benedikts Kalnačs.
Jauna autoru un dramaturgu paaudze sevi pierāda arī pašlaik, un tai, gluži kā katrai iepriekšējai, ir sev raksturīgas iezīmes un tendences. Kad vaicāts par to, vai ir iespējams pateikt, kuru no mūsdienu rakstniekiem pēc 50 gadiem varētu ierindot klasiķu vidū blakus Blaumaņa vārdam, Benedikts Kalnačs atbild, ka uz šādu jautājumu ir teju vai neiespējami atbildēt, tomēr viņš pauž: "Mums ir talantīga jauno autoru paaudze, kura ir ieguvusi labu izglītību Latvijas Kultūras akadēmijā un Liepājas Universitātes Rakstniecības studijās un kura ļoti aktīvi strādā teātrī."
Literatūrzinātnieks turpina, stāstot, ka 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā, kad mūsdienu izpratnē sāka nostiprināties teātris, lugas, ko radīja tā laika autori, bija izstrādāti, pārdomāti un izdzīvoti mākslas darbi. Tika doti lasīšanai teātriem, kur režisori kopā ar aktieriem tos skatīja un mēģināja no tiem kaut ko veidot. Pieminot, ka bez šaubām lugas tika darinātas arī citos veidos, piemēram, kā to darīja Šekspīrs – rakstot un vienlaikus pārbaudot savas idejas uz skatuves —, Benedikts Kalnačs dalās savā novērojumā par mūsdienām raksturīgāko metodiku: "Ļoti liels akcents tiek likts uz to, ka dramaturģisks teksts top, autoram tiešā veidā sadarbojoties ar teātri, kā arī bieži vien to rakstot kā pasūtījuma darbu. Dažkārt tas rezultējas ar ļoti labiem rezultātiem, ja visiem iesaistītajiem sakrīt asinsgrupas."
Tomēr viņu māc arī bažas par to, ka lielākā daļa mūsdienu darbu tiek rakstīti konkrētam mērķiem, projektam, skatuvei vai cilvēku sastāvam: "Es pēdējās sezonās laikam varu vērot, ka darbi top diezgan strauji. Tie, kuri ir pieprasīti autori, viņi raksta vienu darbu un pēc tam otru, un pēc tam trešo. Cik liela ir tā paliekamā vērtība, to šodien ir grūti atbildēt. Varbūt arī kāds no šiem autoriem nonāks pie tā, ka viņam gribas uzrakstīt darbu, kur primārais nav mākslinieciskā meistarība, domāšana par "ko es zinu par šo raksturu, ko es zinu par to, kā viņš rīkosies un kāda ir viņa biogrāfija, kas no tā izaug, vai kā es tehniski savienošu dialogu", bet varbūt arī tas plašākais – tā laikmeta izjūta un ļoti būtiskās problēmas, kas šos autorus nodarbina.
Es drusku bažījos, ka tam mūsdienu dramaturģijā mazliet pietrūkst laika, un tā ir viena lieta, ko es noteikti gribētu novēlēt, labi zinot, ka arī Blaumanim nebija laika."
Ar pārliecību šodienas pasaulē
Laiks un pārliecība ir elementi, kurus, labi gribēdams un esot pietiekami drosmīgs, cilvēks var sevī atrast. Savas dzīves laikā Rūdolfs Blaumanis gribēja, lai viņa darbi kļūtu pazīstami ne tikai tuvākā, bet arī tālākā apkārtnē. Viņš savu prozu, ko sākumā rakstīja vairāk nekā dramaturģiju, rakstīja un tulkoja vāciski, lai tā nonāktu arī pie citās valodās runājošas auditorijas.
"Kopā viņam ir 17 prozas teksti, kas tulkoti vācu valodā. Problēma ir tāda, ka latviešu sabiedrība iekļuva tajā Eiropas rakstniecības dinamiskajā attīstībā vienu mazu solīti par vēlu. Tāds vilnis kā ar skandināvu autoriem, kuriem izdevās pārkāpt vienas kultūras ietvaru, mums neizdevās," skaidro Benedikts Kalnačs, kurš kopā ar kolēģi no Ķelnes universitātes apkopojis un ar komentāriem papildinātā sējumā izdevis visus 17 tulkotos Blaumaņa prozas darbus, lai vismaz mūsdienās cilvēkiem būtu iespēja iepazīties ar autora atstāto mantojumu. "Tie, kuriem ir bijusi iespēja iepazīties ar šo izdevumu, to ļoti novērtē," atzīst Benedikts Kalačs.
"Par dramaturģiju runājot, laikam es gribētu teikt, ka Blaumanis līdz galam nenoticēja, ka viņa lugas varētu pārkāpt robežas. Tas nenozīmē, ka tas atstāja iespaidu uz kvalitāti.
Es domāju, ka "Pazudušais dēls" ir jebkurā Eiropas teātrī spēlējama luga.
Vēl viena luga, ko viņš uzrakstīja, mēģinot paplašināt zemnieku sētas robežas, "Potivāra nams", kaut kā Rīgas Latviešu teātrī neiedzīvojās, un viņš nobijās. Un tad viņš saprata, ka tomēr turēsies pie tās vides un cilvēkiem, ko viņš pazīst," stāsta Benedikts Kalnačs, liekot manīt, ka bailes un nedrošība ir sajūtas, kas nav līdzās esošas tikai mūsdienu mākslinieku dzīvēs, bet var skart ikvienu cilvēku ikvienā laikā.
Tomēr, ja ne paša Rūdolfa Blaumaņa, tad vismaz citu acīs viņa atstātais literārais mantojums ir augstu novērtēts, un to turpina godāt un mīlēt arī šodien. Blaumani turpina lasīt, turpina iestudēt un skatīties gan uz skatītāju zālēs, gan televizora ekrānu priekšā. Tas nozīmē, ka viņam vēl joprojām ir iespēja tikt pamanītam arī pasaulē. Benedikts Kalnačs šajā sakarā nācis klajā ar ideju, ko novēl kādam sadzirdēt: "Latviešu režisori, kuriem ir starptautiski piedāvājumi, varētu nākt klajā ar ierosmi, ka mums, latviešiem, ir laba dramaturģija, kuru mēs varētu iestudēt arī citur!"
