Labdarības maratons "Dod pieci!"
Šogad sabiedrisko mediju labdarības maratonā “Dod pieci!” aicinās palīdzēt riskam pakļautiem bērniem un jauniešiem.
Maratona laikā saziedotie līdzekļi ar labdarības organizācijas Ziedot.lv starpniecību nonāks pie bezpeļņas organizācijām, kas sniedz profesionālu palīdzību bērniem un jauniešiem, kuri palikuši bez pienācīgas ģimenes aprūpes, cietuši no vardarbības un citiem noziegumiem, pašiem radušās uzvedības problēmas.
Aicinu lasīt un ieraudzīt, kā arī ziedot šī gada akcijā "Dod pieci!", kas līdz 21. decembrim norisināsies stikla studijā Doma laukumā un sabiedriskajos medijos.
Kristiāne F. "Mēs, Zoo stacijas bērni"
No vācu valodas tulkojusi Barba Voitkāne
Izdevējs – "Didam"
Gandrīz visi deviņdesmito gadu bērni, kas lasījuši vācu autores Kristiānes F. stāstu, atceras šo grāmatu kā vienu no traumatiskākajām lasīšanas pieredzēm. Ja meklējat absolūti neromantizētu stāstu par narkotiku pieredzi, tad "Mēs, Zoo stacijas bērni" būs īstā lasāmviela. Grāmata ir personisks un ļoti atklāts stāsts par to, kā divpadsmitgadīgā Kristiāne vispirms nokļūst hašiša, bet vēlāk arī heroīna valgos. Grafiskas narkotiku lietošanas ainas, pamestas vārtrūmes un narkomānu pārpildītā Zoo stacija Berlīnē – stāstā aprakstītās ainas iesēžas prātā uz mūžu. Tomēr arī šis ir stāsts par neredzamajiem bērniem, pazudušiem blokmāju bezpersoniskajos žņaugos, aizņemtu vecāku nepamanītiem un atraidītiem. Cik viegli pazaudēt bērnu, īpaši ja pretī stājas tāds viltīgs pretinieks kā narkotikas. Paiet pavisam īss brīdis, līdz bērns top norakstītais.
Ilga Raščevska "Norakstītie"
Izdevējs – "Zvaigzne ABC"
Pašmāju autores Ilgas Raščevskas romāns "Norakstītie" ir skarbs, pat līdz nelabumam šokējošs vēstījums par dzīves pabērniem. Īpašu skaudru šo stāstu veido fakts, ka grāmatas darbība notiek tepat, Latvijas laukos, un ka galveno tēlu dzīves autore, visticamāk, piedzīvojusi un pieredzējusi, strādājot sociālo darbu. Iedzeršana, dzīve uz pabalstu rēķina, bērni, kas pamesti novārtā, viena pagasta ģimenes un to skarbie stāsti savijušies romānā, kas aicina nenorakstīt pirms laika un izskan kā cerību himna visiem dzīves pabērniem. Tomēr smagums un grūtums, kas pārņem "Norakstīto" lasīšanas laikā ir visaptverošs un tik nospiedošs, ka kādā brīdī ticība gaismai zūd gandrīz uz neatgriešanos. Grāmata, kas rosinās atvērt acis un ciešāk paraudzīties uz norakstītajiem, kas dzīvo mums tuvumā. Varbūt tomēr ir kas glābjams, ja visi kopā iesaistāmies un noticam.
Delfīne de Vigāna "Lojalitātes"
No franču valodas tulkojusi Inta Šmite
Izdevējs – apgāds "Jānis Roze"
Kāpēc tu nevari būt normāls? Pārāk bieži pusaudzība pieaugušo prātos tiek iezīmēta tieši ar šo jautājumu. Romānā "Lojalitātes" Delfīne de Vigāna precīzi iezīmē brīdi, kad no maziem, mīļiem bērniņiem cilvēki pārtop par pusaudžiem. Un mūs, pieaugušos, kas zaudē pavadu, kontroli un kas sen jau zaudējuši sevi. Kāpēc vecāki, skolotāji un citi pieaugušie tik izmisīgi tiecas pēc pareizuma un normāluma? Reti kuram no mums bērnība un tīņa gadi bijuši ziedu pļavā dejojoši vienradži. Nē, tas jaunizceptais pusaudzis, kas nupat, nupat tikai sācis apjaust dzīves smagumu, nevar būt normāls, jo viņa dzīve nav tikai skola. Viņa dzīve ir dzīve. Viņa dzīve, pirmkārt, ir mājas, kur viss sameties līkločos. Ak jā, un kas tad vispār ir normāls?! Pēc pirmajām divdesmit lappusēm lasītājam vēderā savelkas kamols, pēc septiņdesmit tas jau ir sakāpis kaklā – tik īsti un pazīstami raksta Delfīne de Vigāna.
Gendrutis Morkūns "No nomdirša dzīves"
No lietuviešu valodas tulkojusi Emija Grigorjeva
Māksliniece Lina Žutaute
Izdevējs – "Zvaigzne ABC"
Gendruša Morkūna stāsts "No nomdirša dzīves" ir stāsts par sistēmas bērnu, nemīlētu, robustu un aukstu. Autors savā grāmatā uzbur savādu pasauli – nevienam no tēliem tajā nav personvārdu, un tas vēl pamatīgāk izceļ aukstumu, kas valda šajā stāstā. Tapt iznomātam dažādiem darbiem, bet nekad neko nejust – tāds ir sistēmas bērna dzīves virsuzdevums. Taču tas mainās brīdī, kad šī bērna dzīvē ienāk mīlošs un uzmanīgs pieaugušais. Pieaugušā un bērna pasaules pretnostatījums vijas viscaur šai grāmatai. Tas ir skarbs un arī atmaskojošs stāstās par varu, kuru mēs, lielie un gudrie, protam izmantot attiecībās ar bērniem. Šī ir viena no grāmatām, kas mazliet atver acis, ļauj tajās sariesties skumju asarām, taču raudāt nespiež. Drīzāk apjaust faktu, ka tikai mīlestība spēj dziedināt nemīlēto. Jau atkal. Pieaugušo obligātā literatūra.
Juta Nimfiusa "Kaušļa sirds"
No vācu valodas tulkojusi Inga Karlsberga
Māksliniece Dārta Stafecka
Izdevējs – "apgāds Jānis Roze"
Kaušļa sirdi aizkustināt grūti. Kajs ir kauslis – ārēji ļauns un nežēlīgs, bet jūs jau nojaušat, cik daudz baiļu slēpj zēna bravūrīgā āriene. Un tad ir Grēta – citāda meitene, kura ar savu gaišumu un naivo labestību spēj aizklauvēties pat līdz kaušļa sirdij. Vācu autores Jutas Nimfiusas stāsts "Kaušļa sirds" ir skarbs un skaudrs. Tas lasītājus nesaudzēs un aktualizēs kaudzi šobrīd aktuālo tēmu – mobings skolā, vardarbība ģimenē, iekļaujošā izglītība, dažādība. Grāmatas lielais pluss – tā rūpīgi nokasa raupjo vienaldzības un vardarbības fasādi, aiz kuras slēpjas Kajs, un parāda, cik daudz citu kārtu, skumju, sarežģītu, dziļu, patiesībā slēpj zēns. Bet pats galvenais – stāsts vieš cerību, ka mums katram joprojām un jebkurā dzīves situācijā ir dota izvēle būt labajam tēlam arī tad, ja iepriekš savārītas pamatīgas ziepes.
Andra Manfelde "Vilcēni"
Izdevējs – "Dienas Grāmata"
20. gadsimta noslēgums atstājis drūmu nospiedumu daudzviet, arī Latvijā, kur deviņdesmitie ir sinonīms ne tikai brīvībai un cerībām, bet arī noziedzībai, nabadzībai un vilcēniem, kas pazuduši un nemīlēti klīst pilsētu ielās. Andra Manfelde tik precīzi uztvērusi laikmeta garu un smagumu un atklājusi, cik neredzami vai precīzāk – nevēlami ir pusaudži, ja viņi atļaujas runāt pretī un kost. Iekost kā mazi, satracināti vilcēni, mežonīgi, nemīlēti, nesadzirdēti. Autores valoda ir blīva un poētiska, tā neļauj lasītājam vieglu un brīvu teksta pārlasīšanu. "Vilcēni" pieprasa līdz kaklam iebrist tekstā un valodā, lai vēl pēc pāris lappusēm noslīktu notikumos, kas salauž sirdi. Romāns ir laikmeta liecība, kas vēsta par nepareiziem ceļiem un par iespēju atgriezties sākuma punktā, lai labotos un izlabotu.
Monika Kompaņīkova "Piektā laiva"
No slovāku valodas tulkojusi Aiga Veckalne
Izdevējs – "Pētergailis"
Kā uzrakstīt vientulību? Slovāku rakstniece Monika Kompaņikova stāstā "Piektā laiva" raksta dažādi. Brīžiem viņa kļūst aprauti dokumentāla, tad pavisam pretēji – poētiska, vārdi kā sudrabaini viļņi veļas un veļas, un pieskaras laivas bortam – šim vientulības un atsvešinātības simbolam. Taču neatkarīgi no tā, kā raksta autore, lasītāju pārņem neizmērojamas skumjas. Stāsts par divpadsmit gadus veco Jarku, par kuru māte īpaši neliekas ne zinis, stāsts par kaimiņu puiku Kristiānu, kurš, pilnīgi pretēji, ir mātes pāraprūpēts, stāsts par dvīņu puišiem, kuriem vecāki alkoholiķi. Stāsts par bērniem, pazudušiem un pazaudētiem. Tā viņi tur dzīvo – blokmāju bezpersoniskajos žņaugos. Stāsts par mazu meiteni, kuras aprūpē nonāk divi zīdaiņi, ir tik neticams un pat absurds. Taču, ko darīt, ja tas ir vienīgais veids, kā Jarkai aizpildīt pašas sirds tukšumu? Ja bērniem blakus nav atbildīgu, mīlošu, godprātīgu pieaugušo – tā ir cilvēciska katastrofa. To rāda arī Monikas Kompaņikovas "Piektā laiva". Autore izceļ emocionālās inteliģences trūkumu pieaugušo vidū, bērnu pamešanu novārtā, visaptverošu vientulību kā laikmeta iezīmi. Šī ir grāmata par nemīlestību, kuru izārstēt var tikai pašārstējoties un mīlot.
Delfīne de Vigāna "No un es"
No franču valodas tulkojusi Inta Šmite
Izdevējs – "apgāds Jānis Roze"
Trīspadsmitgadīgā Lū Bertaņaka tic, ka viņas spēkos ir mainīt bezpajumtnieces, arī pusaudzes No, dzīvi. Vajag tikai labvēlīgus apstākļus, siltu ēdienu un ģimenisku siltumu, un No tiks dziedināta. Franču autore Delfīne de Vigāna skaudri, bet patiesi rāda, ka skolā mācītā brālība un vienlīdzība ir vien tukši māņi un ka reālā dzīve ir daudz skarbāka. Romānam "No un es" vajadzētu kļūt par vienu no svarīgākajām grāmatām pusaudžu vidū. Stāstīt par šo grāmatu un to, cik liels spēks ir pusaudžu maksimālismam, būtu svarīgi ikvienā skolā, kur literatūras stundās diskutēt par to, vai var iemācīt lidot tos, kas līdz šim rāpojuši. Es gribētu būt tajā klasē, tajā strīdā un savā pusmūžā no malas to visu vērot ar viszinīgu smīnu, klusībā pie sevis dziļi alkstot būt un just, kā jūt trīspadsmitgadīgā Lū Bertaņaka.
Olga Čerņa "Klāruks un 11 vecmāmiņas"
No čehu valodas tulkojusi Ingmāra Balode
Māksliniece Alžbeta Skālova
Izdevējs – "Liels un mazs"
Klāruks dzīvo ar vectēvu, taču negadījuma rezultātā vectēvs nokļūst slimnīcā, līdz ar to meitene spiesta dzīvot vienpadsmit citās ģimenēs. Šis stāsts varēja izvērsties par vienu no tiem, kurā Klāruks kļūst par neredzamo bērnu, pamestu, nemīlētu un pazudušu. Zināmā mērā tas tāds arī ir, taču gaišuma un mīlestības šajā čehu autores Olgas Čerņas stāstā ir krietni vairāk. Gribētos nosaukt šo grāmatu par labo piemēru tam, kas var notikt ar bērnu bez tuva pieaugušā. Klāruka vectēva vietā stājas veselas vienpadsmit vecmāmiņas, un meitenes un vectēva vēstuļu sarakstē atklājas katras "vecmāmiņas" atšķirības. Tādu ir ik uz soļa, bet visam pa vidu ir Klāruks, kas ilgojas pēc ģimenes un klavierspēles stundām. Grāmata ir ģimenisks piedzīvojumu stāsts, kurā neatradīsiet ceļojumus pa teiksmainām zemēm. Es drīzāk to sauktu par atšķirīgo pieredžu stāstu, kas ļauj iepazīt ļoti dažādu ģimeņu paradumus, lai gan patiesībā tas ir ceļojums sevī un savās ilgās.
Viktorije Hanišova "Sēņotāja"
No čehu valodas tulkojis Jānis Krastiņš
Izdevējs – "Pētergailis"
Dažreiz vieglāk un vienkāršāk ir kļūt neredzamam, paslēpties savā drošajā, lai arī ne īpaši spožajā pasaulē, lai nejustu ne sāpēs, ne pāri darījumu, ne skumjas, ne piedzīvoto vardarbību. Paslēpties ir vieglāk, atstāt vakardienas dzīvi vakardienā ir mazāk sāpīgi, bet neizdziedinātais turpina sāpēt un gruzdēt. Čehu autores Viktorijes Hanišovas romāns "Sēņotāja" iedvesmos latvieša sēņotāja dvēseli. Taču romāns, protams, nav tikai par sēnēm, bet vairāk par dziedināšanos, pašdziedināšanos no traumatiskas un vardarbīgas bērnības pieredzes. Sēnes te kalpo par lielisku metaforu – trauma mēdz izplesties mūsos miljonos sporu veidā, līdz ir sajūta, ka vieglāk par to ir nerunāt, jo nav iespējams vairs atrast tās īsto sakni. "Sēņotāja" atgādina arī par bērnības trauslumu, kuru sīkās lauskās spēj sašķaidīt vecāku pāridarījums un arī vienaldzība. Lielisks romāns par klusēšanu kā vienu no lielākajiem pāridarījumiem.
"Dod pieci!"
