Šie darbi ir tikko klajā nākusī Ainara Mielava grāmata "Kad mēness jūrā krīt" ar apakšvirsrakstu "Vārdi un gleznas" un vācu autora Andreasa Šteinhēfela grāmata "Ja mans mēness būtu tava saule", ko latviski iztulkojusi Signe Viška. Arī tā tikko sākusi ceļu pie Latvijas lasītājiem un, lai gan ir grāmata bērniem, es droši varu apgalvot, ka ļoti vērtīgi to izlasīt un tajā skaniski ieklausīties arī pieaugušajiem.
Patiesa dziesminieka grāmata
Mēs viņu pazīstam kā mūziķi, dziesminieku, bet, kā izrādās, viņš savulaik nopietni izglītojies mākslas jomā, beidzis Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu un Mākslas akadēmiju Dizaina grafikas specialitātē. Jau kopš skolas laikiem viņa sirdij īpaši tuva bijusi glezniecība, par ko viņš sevišķi pateicīgs savai skolotājai Lietišķās mākslas vidusskolā – Silvijai Jēkabsonei.
Būtībā Ainars Mielavs savulaik vispār apsvēra iespēju savu dzīvi saistīt tieši ar glezniecību, taču – kā viņš uzsvēra grāmatas atvēršanā – liktenis sagriezās tā, ka viņš aizgāja pa mūzikas ceļu, un par to viņš liktenim ir arī ļoti pateicīgs.
Taču kādā brīdī atklājās, ka glezniecība tomēr nav tikai pagātne, un par šo brīdi var uzskatīt Ainara dzimšanas dienu pirms astoņiem gadiem, kad ģimene viņam uzdāvināja molbertu. Kā viņš izteicās – līdz ar to taču vajadzēja pierādīt, vai viņš ir vecis vai nav vecis, un viņš izvēlējās pierādīt, ka ir, un atsāka gleznot jeb "mālēt", kā pašam patīk teikt. Un viņš ļoti ātri atguva īpašo gleznošanas sajūtu, garšu, mālēšanas prieku.
Pa šo laiku sakrājies gana daudz darbu, viņš arī saņēmis labu novērtējumu no pieredzējušiem profesionāļiem, to vidū arī no Alekseja Naumova, un 21. novembrī galerijā "Museum LV" atklās Mielava gleznu izstādi.
Te nonākam arī pie grāmatas, jo izstādei bija iecerēts pavadošais darbu katalogs ar nelielu brošūru, bet soli pa solim šī brošūra pārauga veselā grāmatā, kurā apkopota gan Ainara Mielava dziesmu tekstu izlase, gan 16 viņa gleznas.
Šī vispār ir pirmā grāmata, kas apkopo Mielava tekstus, līdz tam tādas nav bijis, un šo kā ļoti nozīmīgu aspektu izceļ izdevniecības "Dienas Grāmata" galvenā redaktore Dace Sparāne-Freimane. Pēc viņas vārdiem, Mielavs ir viens no ļoti retajiem Latvijā, kas par visiem 100% atbilst šī vārda "dziesminieks" būtībai, jo viņa teksti patiešām ir dzeja – ar smalkām metaforām, savdabību un jaukiem paradoksiem, un savu dzejoļu izlasi viņš jau sen bija pelnījis.
Piektdien, 18. oktobrī, pulksten 18.00 Jāņa Rozes grāmatnīcā Krišjāņa Barona ielā notiks Ainara Mielava autogrāfu stunda, kurā viņš pirmo reizi publiski muzicēs kopā ar savu jaunāko meitu Terēzi. Bet izstādi galerijā "Museum LV" atklās 21. novembrī.
Gaiši par demenci
Vācu bērnu autora Andreasa Šteinhēfela grāmatas "Ja mans mēness būtu tava saule" centrā ir kāda mūsdienās aktuāla, skumja tēma, un tā ir demence, kas skar ļoti daudzus vecākās paaudzes cilvēkus un ko arī viņu tuviniekiem ir ļoti sāpīgi un sarežģīti piedzīvot. Uzreiz jāsaka, ka vācu autors šo tēmu risinājis gaiši, kaut kādā ziņā mierinoši un, iespējams, kādam šis stāsts var pat palīdzēt rast atbildi, kā īsti attiekties pret visu notiekošo.
Grāmatas galvenais varonis ir deviņgadīgais Makss. Viņa vectēvu sākusi piemeklēt draudīgā Lielā Aizmiršana, kā Makss to dēvē, un vectēvam visu laiku vajadzīga pieskatīšana, tādēļ viņš savas dienas nu jau gadu vada pansionātā. Maksam viņš ir ļoti mīļš, viņam vectēva ļoti pietrūkst, un vienā dienā puisēns īsteno pārdrošu plānu – nolaupa savu vectētiņu, lai aizvestu uz kādu saulainu, ziedošu pļavu, kas savulaik vectēva dzīvē bijusi ļoti svarīga. Ar viņiem no pansionāta pamanās izbēgt arī Šneideres jaunkundze, kas piedzīvojumu izvērš jo īpaši atraktīvu, dažbrīd arī komisku. Protams, bēgļus drīz atrod, jo viņi nav sevišķi veikli, bet pa šo laiku pļavā ir notikusi kāda ļoti būtiska Maksa un vectēva saruna, pēc kuras Makss līdz sirds dziļumiem skaidri apjauš, ka nekāda Lielā Aizmiršana un nekas cits nevar atņemt viņa ciešo tuvību ar vectēvu, šī tuvība ir un paliek uz mūžu.
Ne mazāk svarīgas kā stāsts ir Neles Palmtāgas ilustrācijas grāmatai – ļoti sirsnīgas, mīļas, bet arī ar lielu domas dziļumu, kas caur nelielām niansēm atgādina, ka tāda dzīve ir, ka blakus gaismai ir tumsa, blakus priekam ir sāpes.
Vēl ļoti svarīga ir arī trešās mākslas – mūzikas klātbūtne. Pie 12 zīmējumiem ir kvadrātkodi, kas aizved pie skaņu celiņiem ar Sergeja Prokofjeva un Žorža Bizē mūziku, kas, grāmatu veidojot, iedvesmojuši abus autorus un kas ir ļoti tuvi arī Maksa vectēvam grāmatā, – viena no lietām, ko viņš nodevis mantojumā Maksam, ir mīlestība uz mūziku.
