Grāmatas autores ir māsas – Māra, Inga un Dace Tapiņas. Viņas norāda, ka grāmatas mērķauditorija primāri ir vietējie iedzīvotāji, kuri grāmatā var atrast gan savas, gan citu ģimeņu fotogrāfijas desmit gadu nogrieznī. Tāpat grāmatā apkopotas arī vietējās tradīcijas, stāstīts par to, kā tās apgūt, kopt un attīstīt.
"Tā būs laba rokasgrāmata tiem, kas arī kaut ko līdzīgu grib darīt,"
uzsver māsas.
Neformālā organizācija "Rucavas sievas" dibināta 2011. gada 11. novembrī, un grāmatā apkopoti stāsti par Rucavas sievu dzīvi un darbību, kas reizi mēnesī tika publicēti vietējā laikrakstā "Duvzares Vēstis". "Tur būs daudz gudru vārdu. Mēs runājam un rakstījām tādā rucavnieku valodā. Kaut tā ir rucavnieku valoda, cilvēks, kurš to izlasa, no konteksta var gandrīz visu saprast. Tur ir daudz bilžu, recepšu un notikumu," stāsta grāmatas autores.
"Patiesībā šodienas pasaule ir vaļā, mēs tik daudzko sagrābstām no visas pasaules un tad pazaudējam paši sevi. Šī grāmata ir ļoti labs punkts, pie kā pieturēties un saprast, kā atpazīt, zināt un turpināt kopt savējo, nevis svešo," skaidro māsas. Viņas atzīmē, ka grāmatā iekļautie stāsti nav tikai par konkrētiem cilvēkiem, bet tie atspoguļo visu Rucavu.
"Par valodu runājot, tas ir visdīvainākais un visgrūtāk atbildamais jautājums, kad jūs vai kāds cits pajautā – tagad parunājiet rucavnieciski.
Ja valoda ir dzīva, tad viņa nāk tajā brīdī, kad viņai ir jānāk, rucavnieciski vai kādā citā valodā var pateikt tad, kad tā ir jāpasaka, nevis demonstrēt sakāmo teikumu,"
par Rucavas pusei raksturīgo valodu stāsta grāmatas autores.
Rucavas kultūrtelpas attīstības biedrības vadītāja, valodniece un grāmatas redaktore Daiga Straupeniece skaidro, ka ņēmusi vērā autoru izpratni par to, ka valoda ir dzīva un tai jābūt tādai, kā tā skan, tāpēc grāmatas tekstā tiek izmantotas dažādas paralēlformas. "Valoda ir ļoti dzīvelīga, sprigana, un es iesaku visiem iepazīt Rucavas izloksni, jo šis ir pirmais rakstu valodas formā izdotais darbs," uzsver Straupeniece.
Dace Tapiņa stāsta, ka grāmata pamatā iecerēta kā svarīgs pieturas punkts pašiem rucavniekiem. "Pamatā tā [grāmata] ir mums pašiem, mūsu pagātnei, paldies pagātnei, šodienai, ko mācīties un saprast, kas ir bijis, un nākotnei, lai ir, no kā mācīties," atzīmē Tapiņa.
