Kā stāsta grāmatas redaktore Gundega Blumberga – parasti debitanti literatūrā ir gados jauni autori, un tikai ļoti reti ir īpatņi, kas debitē brieduma gados, un šai ziņā Valts Kalniņš iekļaujas šajā īpatņu kategorijā. Līdzīgi kā Ēriks Vilsons, kurš arī aptuveni pirms četriem gadiem debitēja ar savu pirmo romānu. Tieši Ēriks Vilsons rakstījis par Valta Kalniņa grāmatu arī savu atsauksmi, kas izlasāma uz grāmatas pēdējā vāka.
Kad Valta Kalniņa romāns nonāca izdevniecībā, galvenā redaktore Dace Sparāne to aizsūtīja Gundegai Blumbergai, lai viņa paskatās, kāds tas ir…
Grāmatas redaktore izlasīja pirmās 20 lappuses un bija šokēta, kā pati atzina atvēršanas svētkos.
Pirmā doma bija, ka rakstītājs viņus āzē, proti, ir uzdevis par savējo kāda cita autora darbu un grib paskatīties, vai viņu atšifrēs. Redaktorei tā likās, jo viņu pārsteidza vairāki smalki aspekti. Pirmkārt, ārkārtīgi bagātā valoda, kas – Blumbergas skatījumā – latviešu autoriem nemaz nav tik raksturīga, it īpaši jau debitantiem. Otrkārt, saturiskais piepildījums, jo pēc redaktores domām – šī ir grāmata, ko var tulkot jebkurā valodā, un to sapratīs, atšķirībā no daudziem citiem mūsu darbiem, kas tomēr vairāk ir lokāli orientēti. Tāpat arī tēmas viņai šķita ļoti aktuālas, un vispār Gundega Blumberga atzina, ka šī ir viena no izcilākajām grāmatām, ko viņa pēdējos gados ir lasījusi.
Taču viņa uzreiz arī uzsvēra, ka aicina lasītājus pārāk viņas spriedumiem neuzticēties, jo tie tomēr ir ļoti subjektīvi, un vēl viņai piemīt tāda īpašība, ka – ja viņai kaut kas patīk, tad patīk tik ļoti, ka viņa nebeidz par to jūsmot un to slavināt, un tas ir tieši šīs grāmatas gadījums.
Kāpēc viņa tomēr pieļauj, ka ne visi lasītāji ar viņu varētu būt vienisprātis? Jo – viņai bijis ļoti grūti dabūt atsauksmes no citiem rakstniekiem par šo grāmatu. Kāds ļoti labs autors teicis, ka viņam šī grāmata nelasās un atteicis, tāpat vēl arī citi. Atsauksmi uzrakstījis jau pieminētais Ēriks Vilsons, kurš uzsvēris, ka šī grāmata ievilina savādā esībā, un, iespējams, šī savādā esība arī ir tas, kas kādu daļu lasītāju tad arī mulsina – pieļauj Gundega Blumberga. Ēriks Hānbergs savukārt teicis, ka kaut ko tik orvelisku viņš no neviena latviešu autora nav lasījis.
Par ko tad vēsta šī grāmata? Viena no tēmām ir ierindas cilvēka attiecības ar varu, kā vara spēj manipulēt ar cilvēku, viņu pakļaut un turēt īsā pavadā. Arī par cilvēka ierobežotību laikā un telpā. Man personiski liekas, ka viena no atslēgām grāmatas vēstījumam ir Veidenbauma citāts, ar ko autors ievada 1. nodaļu: "Skaidrību mirstīgam prātam ir slēpusi augstāka vara,/ Cerēt un minēt var daudz, saprast un zināt – neko."
Tomēr, kā jau vēsta grāmatas nosaukums un kā to uzsver arī grāmatas autors, pašas centrālākās tēmas ir divas – bailes un mīlestība. Bailes pat divās nozīmēs, jo, no vienas puses, tās ir emocijas, kas tur cilvēkus kontrolē, bet, no otras puses, vismaz grāmatas galvenajam varonim Arnoldam tās neļauj nokļūt tādā pilnīgi konformistiskā pozīcijā. Bet vēl daudz spēcīgāka ir mīlestība, jo tieši tā dod Arnoldam motivāciju un piešķir jēgu dzīvei.
Darbība notiek kādā autoritārā valstī kara priekšnojautās, bet Valts Kalniņš uzsver, ka tekstus rakstījis vēl krietni pirms 2022. gada un šī kara klātbūtne ir ļoti savdabīga un viņam pašam pat pārsteidzoša un biedējoša sakritība. Grāmata nav par Krieviju, tās vieta un vide ir ļoti nosacīta, tāpat kā tēli, tāpēc nekādi prototipi tiem nav jāmeklē.
Viens no tēliem grāmatā ir arī kaķis, turklāt runājošs, ļoti vieds un gudrs, un te gan atspoguļojas ļoti personiska autora šķautne, jo viņš ļoti mīl kaķus un, kā pats saka, – nu kā gan savā personiskajā smilšu kastē viņš varētu iztikt bez šīs lieliskās un brīnišķīgās radības.
Grāmata varētu īpaši saistīt tos lasītājus, kuriem patīk maģiskais reālisms, jo tajā ir sapludinātas realitātes un fantāzijas robežas, ticamais un neticamais, un tieši tas ir veids, kādā autors runā par dažādām ģeopolitiskām kolīzijām.
Ēriks Vilsons pieļauj, ka romānu var uztvert kā brīdinājumu. Kā nepieciešamību izvērtēt pašam sevi, savas prioritātes un sociālo atbildību.
