"Mēs esam šodien satikušās Latvijas Radio ar Katrīnu Rudzīti – dzejnieci, aktīvisti, Latvijas PEN vadītāju un arī manu draudzeni," stāstīja Auziņa.
Abu dzejnieču draudzība ilgst jau daudzus gadus, abas aktīvi darbojas Latvijas PEN organizācijā (starptautiska rakstnieku, publicistu un redaktoru organizācija, kas veicina literatūras izplatību un iestājas par vārda un citas izteiksmes brīvību.) Rudzīte ir arī tās vadītāja.
"Anna Auziņa ir dzejniece, mana otrā dzejoļu krājuma redaktore un arī mana drīz topošā, cerams, iznākošā dzejoļu krājuma redaktore. Viņa bija arī mana maģistra darba vadītāja un ir arī mana draudzene. Mums reti sanāk dzīvē satikties, tāpēc šis ir tāds reti veiksmīgs gadījums, kad varam sarunāties radio studijā," atklāja Rudzīte.
"Uzlūdz dzeja"
Ja tava dzeja būtu deja, kura tā būtu?
Anna Auziņa: Man ir ļoti grūti atbildēt uz šo jautājumu, vai tu, Katrīna, vari komentēt? Es atceros tavu skaisto sleju, kurā tu rakstīji, ka sāki dejot salīdzinoši nesen mājās.
Katrīna Rudzīte: Es arī nevaru tā uzreiz atbildēt uz jautājumu, kāda deja būtu mani dzejoļi, jo man vispār ir ļoti sarežģītas attiecības ar dejošanu arī pašai. Es to esmu sākusi praktizēt, ja tā var teikt, tikai pavisam nesen. Droši vien tā būtu kaut kāda neformāla deja krāsainu lampiņu gaismās. Ne citiem cilvēkiem esot klātesošiem.
Anna Auziņa: Mums žurnālā "Strāva" bija tāda viena akcija uz Jauno gadu, kad vēl pandēmijas ierobežojumi nebija beigušies, kad mēs filmējām, kā mēs dejojam mājās. Tad es arī sevi nofilmēju treniņtērpā. Kaut kur "Facebook", ierakstot "Strāvas deja", to noteikti vēl joprojām var atrast.
Kad tu saproti, ka dzejolis ir pabeigts? Raksturo savas sajūtas, kad dzejolis ir uzrakstīts!
Anna Auziņa: Pēdējo dzejoli, ko es rakstīju, – es kādu nedēļu nevarēju nomierināties. Es visu laiku zagu laiku darbam un visu laiku taisīju viņu vaļā, un veicu sīkus labojumus, bet tad es to nolasīju sestdien ceļojumā ar dzejniekiem, un laikam būs miers.
Katrīna Rudzīte: Jā, tas ir sarežģīts jautājums, jo dažkārt ir tā, ka dzejoli ļoti gribas pabeigt. Īpaši tad, ja domāju par kādu konkrētu pasākumu vai konkrētu publikāciju, kad, man liekas, tam ir konkrēta ideja, kuru es ļoti vēlētos ielikt dzejolī un pavēstīt citiem. Bet dažreiz es attopos tādā situācijā, kurā ļoti skaidri zinu, ka tas, kas ir nepieciešams, ir nevis vēl tagad vienu vai divas stundas pasēdēt pie tā dzejoļa, bet gan to nolikt malā uz nedēļu vai divām, vai mēnesi. Pat tad, ja tas nav tik ērti tam, ko es gribētu realizēt tobrīd, tas ir vislabāk, jo reizēm kaut kādi vārdi vai risinājums dzejoļa noslēgumam vienkārši atnāk, kad es esmu, nezinu, piedzīvojusi kaut kādu konkrētu situāciju, vai man ir bijusi kaut kāda saruna, vai es staigāju gar jūru. Es parasti zinu, ka dzejolis ir pabeigts, bet, jā, tam reizēm var vajadzēt vairāk laika, nekā es gribētu.
Vai ir kāda dzejniece, kura tu vēlētos būt?
Anna Auziņa: Es nebūšu oriģināla, bet es laikam šobrīd gribētu būt Emilija Dikinsone, bet to jau teica cita dzejniece intervijā "Punctum". To teica Līva Marta Roze, kurai tikko iznāca grāmata. Laikam šobrīd es vienkārši gribētu dzīvot mājās, cept kūkas un iziet no mājas visa baltā, lai man nav tūkstoš dažādi pienākumi. Nē, nu, protams, viņa rūpējās par slimajiem vecākiem. Tas bija smagi, bet tas noteikti nebija visu mūžu, un es saprotu, ka viņa diezgan daudz laika veltīja puķēm un ēdienu gatavošanai, un arī lasīšanai un sarakstei uz papīra. Šķiet, ka es gribētu tādu vismaz gadu ilgu retrītu šādos apstākļos. Droši vien, ka jaunībā es gribēju būt Arturs Rembo.
Katrīna Rudzīte: Bet, ja tu būtu Emilija Dikinsone, pastāvētu diezgan liela iespēja, ka vēlāk tavu biogrāfiju pārstāstīs izmainītā veidā un mēģinās pielāgot kaut kā tam, ko viņi tur vēlas saredzēt. Jā, bet visādi citādi es to varu ļoti labi saprast. Es varbūt izklausīšos mazliet aroganti, bet es laikam gribētu būt es. Pirms kādiem pieciem vai varbūt vēl mazāk gadiem es noteikti arī varētu nosaukt kādu konkrētu autoru, jo man ir bijusi tā sajūta, un ļoti bieži vēl aizvien tā ir, ka citiem dzejniekiem vai dzejniecēm, vai autoriem izdodas kaut kā savu, ja to tā varētu nosaukt, dzejnieka karjeru veidot daudz veiksmīgāk, un viņus pamana, bet man gan tas īsti nesanāk. Nu jā, tur visu laiku notiek kaut kāda cīņa, bet šobrīd es laikam esmu tādā punktā, kurā es diezgan skaidri saprotu, kas ir tas, ko es vēl gribētu izdarīt literatūrā. Es pirmo reizi dzīvē varbūt jūtos tā, ka es gribu būt es. Gan dažādos citos aspektos, gan es kā dzejniece.
Kāda ir dzejas sūtība?
Katrīna Rudzīte: Es nedomāju, ka tāda viena sūtība ir, un es domāju, ka tas ir jautājums, uz kuru atbildi droši vien meklē katrs autors individuāli. Ja mēs raugāmies uz formu vai mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem, tad daudz kas literatūrā jau ir izdarīts. Lai gan arī man, domājot par to, kā un kāpēc es rakstu, īstenībā darbs ar valodu un visādas spēles ar valodu, pirmkārt, ir kaut kas tāds, kas sagādā milzīgu prieku un ļoti aizrauj. Tas man ir ārkārtīgi svarīgi, bet man laikam ir diezgan svarīgi, gan pašai rakstot, gan šobrīd jau izvēloties autorus, kurus es lasu, saprast, kas ir tas vēstījums vai balss, kura var atklāties šajā tekstā un par kuru mēs varbūt ne tik daudz esam dzirdējuši. Vai nu plašākā sociālpolitiskā kontekstā vai sabiedrības kontekstā, vai varbūt konkrētas literatūras ietvarā. Bet, jā, īsumā es nedomāju, ka ir viena sūtība.
Anna Auziņa: Man šķiet, ka dzeja varētu būt viena no tādām lietām, kas palīdz cilvēkam, jebkura vecuma cilvēkam, izdzīvot sociālajā realitātē vai arī pretoties tai. Man liekas, ka labā dzejā vienmēr būs kaut kas – kaut kāda dumpošanās, kaut kāda blēņu darīšana.
