Sērijas pirmā izdevuma autors ir Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošais pētnieks Sandis Laime. Ar raganām saistītus folkloras avotus viņš pēta jau aptuveni 15 gadu, ir vairāku šai tēmai veltītu rakstu un monogrāfijas autors.
Jaunais izdevums atklāj raganu folkloras lielo daudzveidību un šķetina dažādās raganu, laumu un spīganu tradīcijas.
Eiropā raganu pētniecība īpaši aktivizējās pēc 20. gadsimta 60. gadiem, kad sevišķā uzmanības lokā nokļuva tā saucamais raganu vajāšanas un dedzināšanas periods, kas ilga no 15. līdz 18. gadsimtam. Pētniecības galvenais mērķis bija noskaidrot šīs masu psihozes dziļākos cēloņus. Pētniecībā līdzās vēsturniekiem iesaistījās antropologi, teologi, psihologi, tiesību eksperti un citu jomu pārstāvji, arī folkloristi.
Kad Eiropā sākās šis pētniecības vilnis, Latvijā jau vairākas desmitgades tēmas izpēte bija apsīkusi, jo neatbilda padomju sistēmas ideoloģijai, pirms tam savukārt 20. un 30. gados šo tēmu padziļināti bija pētījis folklorists Kārlis Straubergs.
Tikko klajā nākušais Sanda Laimes pētījums tagad sāks aizpildīt to robu, kas mums daudzu gadu garumā radies arī starptautiskajā apritē, grāmata ir bilingvāls izdevums latviešu un angļu valodā, stāsta autors: "Latvija Eiropas raganpētniecības kartē ir baltais plankums. Par mums nevienam nav datu, jo angliski nekas nav publicēts. Savā ziņā šis pētījums ir veltīts tam, lai vismaz daļu no šī baltā plankuma paraibinātu. Grāmata ir pamatā domāta starptautiskajai pētniecībai, lai varētu veikt salīdzinošus pētījumus un dotu priekšstatu par latviešu materiālu, bet es nevarēju to nepublicēt arī latviešu valodā."
Visbiežāk sastopamais folklorā sakņotais priekšstats par raganām ir kā par burvēm, kas noslēgušas līgumu ar velnu, piedalās sabatos un lido uz slotām, bet, kā atzīst Sandis Laime, – tas ir jaunākais slānis, ne vecāks par 1600. gadiem. Tās ir tā sauktās dēmoniskās raganas, kas jau iekļaujas kristīgo priekšstatu paradigmā.
Bet tradīcijai ir arī senāki slāņi, ko folkloristi apzīmē ar terminiem – nakts raganas un piena raganas.
Nakts raganām ir ļoti maz saistības ar raganām mūsdienu izpratnē, tās ir pārdabiskas un nevis cilvēciskas būtnes, visbiežāk mirušu nelaimīgu sieviešu dvēseles, kas dažādu iemeslu dēļ nenonāk viņsaulē, bet paliek uz zemes.
Pētnieks atklāj: "Šīs nelaimīgās dvēseles aktivizējas noteiktā laikā starp saules rietu un saules lēktu. Tās parasti ir saistītas ar ļoti konkrētām vietām dabā. Pārsvarā tās ir vietas netālu no kapsētām. Ar cilvēkiem tām ir saskarsme tikai tad, ja cilvēks pārkāpj noteikumus un dodas uz šīm vietām nelaikā. Tajos gadījumos cilvēki tiek sodīti. Cilvēki no šīm būtnēm baidījās, jo varēja tikt nogalināti, apmaldināti, nokutināti līdz nāvei, šāds motīvs arī parādās."
Piena raganas jau ir klasiskāks raganu slānis, cilvēks, lielākoties sieviete, bet dažkārt arī vīrietis, kas ar maģisku darbību palīdzību atņem citiem labklājību, vairojot savu saimniecisko veiksmi.
Maģiskās darbības dažkārt ir ļoti savdabīgas, atzīmē Sandis Laime: "Īpaši labi tas saglabājies Ziemeļvidzemē spīganu tradīcijā, ka šie cilvēki, kas devās zaglīgajās gaitās, to nedarīja ar miesu, bet ar dvēseli. Tātad ķermenis nogūlās kaut kur zemē, izlaida uz brīdi ārā dvēseli, kas varēja pārvērsties par peli vai mušu, vai spīganu tradīcijas gadījumā visbiežāk par spīdīgu lidojošu būtni, un tad šī dvēsele bija tā, kas devās kaut kur, sazagās pienu. Atgriežoties mājās ar sazagto labumu, dvēsele atgriezās ķermenī. Šis ir senais latviešu priekšstats par raganām."
Sandis Laime atzīst, ka šobrīd jau var runāt arī par ceturto raganu slāni, kas ir mūsdienu raganas. Tas ir kas pavisam atšķirīgs no līdz šim ierastajiem priekšstatiem, jo sievietes dažkārt sevi pašas ar lepnumu dēvē par raganām, tādējādi izceļot savu radošumu, kādas īpašas prasmes un spējas.
Līdz šim cilvēces vēsturē tā nekad nav bijis, šis apzīmējums vienmēr saistījies tikai ar kaut ko negatīvu un sliktu.
Raganām veltītais sējums ir pirmais sērijā "Latviešu teiku tipu un motīvu rādītājs", sēriju turpinās sējumi "Burvji" un "Vilkači".
