Šis sastatījums uzskatāmi parāda humanitāro un mākslas zinātņu atšķirību no citām zinātnēm un šīs jomas pētījumu nozīmi ne tikai zinātnes, bet arī literatūras un mākslas kontekstā. Monogrāfisks pētījums humanitārajās zinātnēs nav paredzēts šauram akadēmiski noslēgtam lasītāju lokam, bet visiem nacionālās kultūras līdzdalībniekiem, protams, tiem, kuri turpina lasīt un interesēties par rakstniecību. Turklāt šāds pētījums parasti top neatlaidīga un ilga pētniecības darba rezultātā.
Šogad literatūras balvas ekspertiem piedāvāts trīs autoru veikums, kas tapis daudzu gadu garumā. Divi no tiem – Viestura Vecgrāvja "Pie augstā loga" un Ingunas Daukstes-Silasproģes "Balsis pār jūru" – izdoti sērijā "Es esmu…", pilnībā iekļaujoties tās iecerē ar literāra sacerējuma un monogrāfijas tandēma palīdzību veicināt latviešu literatūras klasiķu saglabāšanos mūsdienu kultūras atmiņā. Savukārt Ausmas Cimdiņas monogrāfija "Latviešu literatūras klasika kā kritiskās domāšanas impulss" vairāk uzskatāma par vienas pētnieces izvērstu rakstu kopu, kurā uzmanība pievērsta dažādiem autoriem, teorētiski un konceptuāli nozīmīgiem problēmjautājumiem.
Raksta ceļvedis:
Ausma Cimdiņa "Latviešu literatūras klasika kā kritiskās domāšanas impulss"
(Izdevniecība "Zinātne")
Literatūrzinātniece Ausma Cimdiņa, kuru zinām kā vairāku monogrāfiju autori, rakstu krājumu sastādītāju un spilgtu feminisma teorētiskās domas iedzīvinātāju Latvijā, turpinājusi sev raksturīgo pieeju izvērst konferencēs prezentētos referātus mikropētījumos un apkopot tos vienotā krājumā. Mūsdienu īslaicīgo projektu rezultātu straujajā ritmā šāda pieeja ļauj izsekot pētnieka domas pakāpeniskajai attīstībai, dod kaut nelielu darbības kopveseluma sajūtu un novērš sadrumstalotības iespaidu, kas rodas, izkaisot rezultātus atsevišķās publikācijās. Ar akadēmiski nopietnā nosaukuma palīdzību, kas, iespējams, ierobežo auditoriju, autore mēģinājusi apkopot visai atšķirīgās ievirzes rakstus vienotā ietvarā, pievēršot uzmanību gan parādībām, ko vārda tiešajā nozīmē varam dēvēt par latviešu literatūras klasiku – brāļu Kaudzīšu romānam "Mērnieku laiki" un Augusta Deglava romānam "Rīga", gan arī padomju laika dzejas autoriem – Vizmai Belševicai, Ojāram Vācietim, Imantam Ziedonim, kurus no šodienas skatpunkta arī jau varam dēvēt par klasiķiem. Taču monogrāfijas ievaddaļas raksti, kas veltīti mūsdienu literatūras teorijas un pētnieciskās prakses jautājumiem, tikai nosacīti ietverami virstēmā.
Tiesa – visi raksti sniedz nosaukumā pieteiktos kritiskās domāšanas impulsus un vedina atrast savu attieksmi pret jautājumiem, uz kuriem mūsdienu literatūras pētniecībā patiesi ir nepieciešamas skaidras atbildes.
Viens no tiem: kā attiekties pret latgaliešu literatūru kopnacionālās literatūras kontekstā? Vai varam runāt par vienu nacionālo literatūru, ja latgaliešu literatūra, tāpat kā savulaik trimdas literatūra, pētniecībā un kritikā tiek skatīta atsevišķi, kā nacionālās literatūras paveids? Vai nebūtu pienācis laiks integrētam skatījumam? Un – vai tāds vispār iespējams situācijā, kurā latgalieši var lasīt latgaliski un latviski, bet latgaliešu valodas nepratējiem šis literatūras atzars tomēr ir daudz grūtāk pieejams? Otrs Cimdiņas izvirzītais jautājums saistīts ar jēdziena gender latviskojuma un lietojuma vēstures izpēti, piesakot daudz plašāku pārdomu tēmu par masveidā ienākošo anglisko terminu adekvātas atveides iespējām kopumā. Vai visos gadījumos tiešām nepieciešams mēģināt atrast latvisku terminu, skaidri aptverot tā pārprotamību un pat idejisku nobīžu neizbēgamību? Trešais lielais jautājums Cimdiņas monogrāfijā saistīts ar literatūras nozīmes apzināšanos, kas, šķiet, joprojām nav pietiekami novērtēta. Visus aplūkojamos klasikas autorus Cimdiņa skatījusi ne tikai literārā, bet sabiedrības priekšstatus, nacionālās apziņas un vietas identitāti formējošā perspektīvā, nešaubīgi izceļot to paliekošo nozīmi un ietekmi. Cimdiņas attieksmi pret latviešu literatūru ilustrē Māra Bišofa zīmētā upe uz monogrāfijas vāka – viņas interpretācijā latviešu literatūra ir upe, kas vijas lielo tautu literatūras kalnu ielejās; upe, kas rodas no šiem kalniem un baro zemi – mūsu reālo dzīvi.
Viesturs Vecgrāvis "Pie augstā loga"
(Izdevniecība "Dienas Grāmata")
Plūdums no lielo tautu literatūras kalniem uz ielejām raksturīgs arī Viestura Vecgrāvja monogrāfijai "Pie augstā loga". Tās fokuss ir šķietami šaurāks – viena latviešu literatūras klasiķa – Jāņa Poruka dzīves un daiļrades ceļš, taču tā izpēte atklājusi ne tikai no Druvienas nākuša latviešu rakstnieka attīstības ceļu, bet plašu un sazarotu lielās pasaules kultūras telpu. Vecgrāvja monogrāfijā Poruks ir aplūkots ne tikai romantisma mākslas vertikālē, bet arī Rietumu pasaules ideālisma filozofijas un humānisma tradīcijas augstumos, kas monogrāfijā traktēta kā cieņas izpausme "tai mūsu nacionālās identitātes morāliskajai izpausmei (..), cilvēcisko attieksmju normām, kādas tās vēl bija 19./20. gadsimta mijā", vērtībām, kas racionālisma un pragmatisma garam arvien pieņemoties spēkā, laika gaitā apdraudētas arvien vairāk.
Vēl un vēlreiz monogrāfijā izceļot šo ideālisma un humānisma perspektīvu, Vecgrāvis apliecina gan savu, gan arī daudzu humanitāro zinātņu pārstāvju gatavību donkihotiski atgādināt par pārlaicīgo vērtību esamību, nacionālās kultūras un atmiņas saglabāšanas un mūsdienīgas transformācijas nepieciešamību.
Līdzās šim ideālistiskajam mērķim monogrāfijā piedāvāta gan Poruka uztveršanas un pētniecības vēsture, gan arī jauns skatījums uz daudz un plaši pētītā dzejnieka un rakstnieka devumu.
Tā kā sērija "Es esmu…" piedāvā gan pētnieka, gan prozaiķa darbu par vienu latviešu rakstnieku, lasītājam tiek dota iespēja aplūkotā autora koptēlu veidot no diviem dažādiem skatpunktiem. 2021. gadā izdoto Ingas Žoludes romānu "Vendenes lotospuķe" un Vecgrāvja pētījumu vieno mēģinājums cilvēciskot Poruka tēlu mūsu apziņā, atņemot tam viendimensionalitāti, sirdsšķīstības un bāluma auru un parādot viņa cilvēcisko daudzšķautņainību, laikmeta garu un būtiskākos ietekmes faktorus. Rakstniece romānā pielāgojusies Poruka izteiksmei un stilam, ļāvusi Poruka tēlā iejusties pakāpeniski un pēctecīgi, bet pētnieks monogrāfijā vairāk pievērsies Poruka gara attīstības ceļam, lielajiem filozofiskajiem jautājumiem un tekstu interpretācijas iespējām. Vecgrāvis, kurš Poruka pētniecībai veltījis lielu sava mūža daļu un panorāmiski pārzina rakstnieka daiļradi, monogrāfijai nav izmantojis tradicionālo hronoloģisko izklāsta principu, atstājot biogrāfijas faktus darba noslēguma uzskaitījumā. Viņš veidojis plašus noteiktas tēmas izvērsumus, atklājot Poruka garīgo biogrāfiju, ideju ierosmes un attīstības ceļus, Poruka un Blaumaņa antagonisma pamatu u.tml., un savijis šīs tēmas kaleidoskopiskā kopainā. Īpaši interesantas ir atsevišķu zināmu tekstu svaigās interpretācijas, piemēram, "Pērļu zvejnieka" lasījums Eiropas romantisma mākslas kontekstā vai dzejoļa "Pie loga ziemas naktī" intertekstuāls un biogrāfisks tuvlasījums, kas sniedz intelektuālu baudījumu kultūras vēstures erudītam, bet, iespējams, paliks mazāk pieejams plašākam lasītāju lokam. Tomēr gribas izteikt cerību, ka dzirdīgas ausis sasniegs Vecgrāvja aicinājums saprast, ka ne jau literatūrvēsturiski vai literatūrkritiski orientētiem cilvēkiem vien domātas monogrāfijas par literatūru: "vēl svarīgāk ir, lai mūsdienu diemžēl steidzīgais un nereti virspusējais cilvēks (..) pārdomātu to, kas ir šķitis principiāli svarīgs pagātnes rakstniekiem, lai uztvertu viņus kā mūsu priekštečus, kuru izvirzītās idejas un problēmas ir svarīgas arī tagad, racionālisma un pragmatisma sabiedrībā."
Inguna Daukste-Silasproģe "Balsis pār jūru"
(Izdevniecība "Dienas Grāmata")
Ingunas Daukstes-Silsaproģes pētījums par trimdas rakstnieku Gunaru Janovski potenciāli var sasniegt visplašāko lasītāju loku, jo autores balss no monogrāfijas pirmajām rindām aicina lasītāju doties līdzi personiskas attieksmes cauraustam, pamatā hronoloģiskam ceļojumam pa Janovska dzīves un literārās darbības ceļiem. Pētnieciska pievēršanās šim latviešu trimdas rakstniekam, kuram veltīts arī Osvalda Zebra romāns "Mežakaija" (2022), šķiet svarīga, jo, lai gan viņa devums pēdējos gados ir pietiekami aktualizēts, tomēr arvien palicis nedaudz perifērijā. Lai arī kopš neatkarības atguves esam centušies divās kultūrtelpās radīto literatūru latviešu valodā skatīt kā nosacīti vienotu parādību, opozīcija starp "te" un "tur" tomēr joprojām nav zudusi. Sērijas "Es esmu…" uzmanības fokusā bez Janovska nonākuši arī Anšlavs Eglītis un Ilze Šķipsna, bet par viņiem monogrāfijas vēl gaidāmas. Trimdas rakstnieku iekļāvums liecina par vēlmi šo rakstniecības daļu integrēt kopējā literatūras telpā.
Līdzīgi kā Vecgrāvis, kurš sērijā rakstījis par sava profesionālā mūža izpētes tēmu, arī Inguna Daukste-Silasproģe pilnībā pārzina jautājumu, kam veltīta viņas jaunākā monogrāfija. Latviešu trimdas literatūras izpēte ir vienmēr bijusi Daukstes-Silasproģes uzmanības lokā. Pateicoties viņas plašajām monogrāfijām, latviešu lasītājs var izveidot priekšstatu par trimdas rakstniecības kopainu, atsevišķi iedziļinoties Vācijas, ASV un Kanādas, Austrālijas, Zviedrijas trimdas rakstniecības attīstības procesā, autoru likteņos un daiļrades ceļos. Monogrāfijā "Balsis pār jūru", kurā uzmanība pievērsta viena rakstnieka personībai un daiļradei, autore saglabājusi sev raksturīgi rūpīgo, pat skrupulozo attieksmi pret faktoloģisko materiālu, bet mēģinājusi aiz faktu bagātības nepazaudēt būtību, koncentrējot vēstījumu dzīves un rakstniecības ceļu krustpunktos. Izvēlēti gan vietas, dzīves gājuma ģeogrāfiskie punkti, gan trimdas rakstniecībai tipiskie pagātnes un tagadnes sabalsojuma, gan arī rakstnieka sajūtu un aizraušanās punkti – jūra un mežs, gleznošana un kordziedāšana. Balstoties bagātīgajā faktoloģiskajā un autora korespondences, kā arī kritiķu un laikabiedru izteikumu materiālā, autore pamatojusi katru savu izteikumu. Savai pētnieces balsij līdzās viņa devusi iespēju izskanēt Janovska prozas fragmentiem jeb pasāžām, kā autore tās saukusi. Janovska korespondences materiāla organiskais iekļāvums un tā analīze ļāvusi izcelt rakstnieka personības un radošā darba būtību, saglabājot pietāti pret aplūkojamā autora personiskās dzīves robežām.
Pētījuma pirmajā, biogrāfiskajā daļā īpaši veiksmīgs ir Janovska biogrāfijas telpiskais iedzīvinājums – gan "Google Maps" kartes, kurās iezīmētas rakstnieka dzīvesvietas un trajektorijas, kurās viņš dzīvojis un darbojies, gan arī reālistiski precīzie rakstnieka apdzīvoto vietu apraksti, kas pārdomāti izcelti no viņa paša darbiem un nereti papildināti arī autores aprakstā, pastāstot par šo vietu izmaiņām vēlākā laikā. Šī pieeja, kas mantota no aplūkojamā rakstnieka daiļrades, burtiski uzbur lasītāja acu priekšā Pārdaugavu, Bolderāju, Notinghamu, Straumēnus, Janovska ceļojumu galamērķus u.tml. Tāpat arī precīzu priekšstatu rada atsevišķu sadzīvisku detaļu tvērums, kas padara rakstnieku pārsteidzoši dzīvu, iedomājamu, pazīstamu un sasaucas ar Zebra romānu. Runājot visas sērijas "Es esmu…" kontekstā, jāsaka, ka šajā prozaiķa un pētnieces tandēmā ir ierosināts jo īpaši veiksmīgs dialogs, rakstnieka un literatūrzinātnieka interpretācijām veidojot vairāk vai mazāk vienotu priekšstatu par rakstnieku – gan akcentu un motīvu, gan intonācijas ziņā. Šķiet, abiem autoriem izdevies savos darbos atstarot kaut ko tādu, ko Benedikts Kalnačs Janovska prozā savulaik nosaucis par "sāpīgo skaistumu". Tas ir kāds rakstnieka stilam piemītošs īpašs realitātes precīzā tvērumā iekļauts lirisms, kas no precīzi izvēlētiem citējumiem un impresionistiski reālistiskās pieejas akcepta ieplūdis arī tik atšķirīgajos darbos, kas aktualizē Janovska rakstību.
Monogrāfijas teksta veidojumā autore acīmredzami sekojusi paša Janovska pārliecībai par to, ka jāraksta vienkārši, nesamāksloti un nesamocīti, tajā pašā laikā – atklājot būtību un precīzi.
"Balsis pār jūru" ir pētījums, kurā nav vērojama izvairīšanās no personiskās attieksmes un aizrautības. Ļaujoties tai, autores balss ieguvusi sarunai atvērtu un draudzīgu intonāciju, kas nodrošina pētnieciskā teksta vieglu plūdumu, aizvedot lasītāju pāri jūrai un satuvinot "te" un "tur" perspektīvas.
Kopumā latviešu rakstniecībai veltītās monogrāfijas aicina lasītāju pacelties augstāk par ikdienību, atrodot laiku izmantot tās bagātības, kas mums tik viegli pieejamas – latviešu literatūru kā logu uz citu laiku, citu telpu, citiem ļaudīm, tikumiem un vērtībām.
