Ar rakstīšanu ir grūti apstāties
Baiba Baikovska ir enerģiska jauna sieviete, ieguvusi izglītību Rīgas Stradiņa universitātē. Šobrīd viņa vada biedrības "Agape Latvija" nozari "Spēju kustība", lasa lekcijas un uzstājas stāvizrādēs. Baikovska ir cilvēks ar kustību traucējumiem, kas ikdienu galvenokārt vada ratiņkrēslā, bet tas viņai nav šķērslis dzīvot piepildītu un skaistu dzīvi, un tajā viņai palīdz gan mīloši līdzcilvēki, gan, protams, asistente Elfa. Par piedzīvojumiem ar Elfu arī stāstīts nesen iznākušajā grāmatā "Elfa – suns, ne cilvēks", un zīmīgi, ka grāmatas atvēršanas svētki notika tieši Elfas 10. dzimšanas dienā.
Kā stāsta Baiba Baikovska, viņas rakstniecības ceļš cieši saistīts ar rakstnieci Ingu Gaili – vispirms iesaistoties "Sieviešu stendapā", vēlāk arī uzsākot kopīgu rakstīšanas praksi – tiekoties un strādājot katrai pie sava romāna, lai darbs veiktos raitāk. Inga Gaile atceras kopā pavadīto laiku, sakot: "Mēs rakstījām un daudz runājām par rakstīšanu. Tajā brīdī viņa strādāja pie sava romāna, kas ir cits darbs, nevis "Elfa – suns, ne cilvēks"." Sarunā Baiba Baikovska atzīst, ka pašlaik arī turpina rakstīt, jo ar rakstīšanu ir grūti apstāties, taču vēl nav zināms, vai topošais romāns kādreiz nonāks pie lasītājiem. Kad jaunajai rakstniecei gribas vairāk klusuma, viņa mēdz braukt uz Ventspils rakstnieku māju, par ko gan nav īsti sajūsmā tur mītošais kaķis.
Starp banāniem, Bībelēm un asistenta lomu
Rakstīt par Elfu Baibu Baikovsku savā ziņā iedrošinājis "Sieviešu stendaps", kas arī palīdzējis vieglāk pamanīt kuriozās ikdienas situācijas. "Ejot pa dzīvi, domā, kā to pastāstīt. Ar Elfu jau arī viss kaut kas notiek. Viņa ir ārkārtīgi gudra, bet viņa ir suns. Ir dažādas suņu izdarības, kas ir arī aprakstītas grāmatā, – gan našķošanās pie brīvdabas zviedru galda, kaķi. Ir dabiskas lietas," stāsta Baikovska.
Elfas apēsto lietu sarakstā ir arī Bībele un kristīgie materiāli. "Nezinu, kas viņai ir pirmajā vietā – es vai ēšana. Gribētos domāt, ka es, bet, ja būtu banāni, nezinu… Ļoti garšo banāni. Par banānu, man liekas, viņa visu kaut ko pārdotu," smejas Baiba Baikovska.
Elfa joprojām ir vienīgais suns-asistents Latvijā.
Baiba Baikovska skaidro: "Signālsuns ir tāds, kurš ziņo, ja klauvē pie durvīm, zvana mobilais telefons. Par signālsuņiem sauc arī suņus, kuri brīdina cilvēkus par diabēta, epilepsijas, astmas lēkmēm. Bet suns-asistents palīdz ar fiziskām lietām, piemēram, noģērbties un piecelties."
Grāmatā ir īpaši uzsvērts, ka suņus, kuri palīdz cilvēkiem ar invaliditāti, nedrīkst uzrunāt vai skatīties tiem acīs, jo tas traucē veikt viņu tiešo pienākumu un var būt arī bīstami. "Sevišķi neredzīgu cilvēku gadījumā – ja ar suni sāk runāt, viņu izsit no maršruta. Suns var arī nepaspēt brīdināt par lēkmi, kas var būt letāls iznākums," norāda Baiba Baikovska.
Mēs visi esam "mēs"
Baiba Baikovska savā grāmatā uzsver arī to, ka ir grūti lūgt un saņemt palīdzību. "Augot neatkarībā un augot patstāvībā, man vienmēr ir licies, ka mana vērtība ir manā izglītībā, neatkarībā un spējās daudz darīt," stāsta Baikovska. Tomēr – ir daudzas lietas, par kurām cilvēkam ikdienā nemaz nebūtu jālūdz palīdzība – piemēram, pacēlāji, nobrauktuves –, tomēr realitāte ir visai skarba, piebilst Inga Gaile: "Mums tas viss būtu jāsakārto un jāiet uz to, ka tā ir pašsaprotama lieta.
Nav tādas kategorijas "mēs" un "viņi" jeb "mēs" un "cilvēki ar invaliditāti". Mēs visi esam "mēs". Mums ir jāiekārto sabiedrība tā, lai viņa būtu ērta visiem cilvēkiem, neatkarīgi no tā, ar kādām īpatnībām esam piedzimuši.
Tas ir netaisnīgi, ka cilvēkiem ar invaliditāti ir visu laiku jālūdz palīdzība." Inga Gaile atzīmē, ka visiem, kas lasīs grāmatu, ir laimējies, ka autore stāsta par savu pieredzi caur tik maigiem jokiem.
"Runājot par palīdzību, mēs arī kā sabiedrība ļoti uzsveram neatkarību, arī cilvēku ar invaliditāti organizācijās uzsveram būšanu patstāvīgam un neatkarīgam, kas ir forši, jo viss ir novedis šeit, kur tagad esmu, bet caur dažādām sāpīgām pieredzēm, arī mācoties pieņemt palīdzību. Un tad redzēt, cik daudz Elfai tas sagādā prieku un sajūsmu – palīdzēt, piemēram, kad es notizlojos un nometu kaut ko. Citādi viņai nav, ko darīt. Ar viņu es tādā ziņā kļuvu brīvāka," vērtē Baiba Baikovska.
