Kod volūda ir vīna dzeja
"Ka nabyutu Dzejis dīnu, varbyut daudzi pat naraksteitu. Jam ruodeitūs, ka tys sabīdreibai nav vajadzeigs, a tod, kod ir Dzejis dīnys, jam ruodīs, ka daudzim i cīši daudzim tys interesej…" Valentīns Lukaševičs skaita – dzejai nu četru godalaiku pīstuov taišni diveji – rudiņs i pavasars. "Par tū, ka tī ir taidi puormaiņu laiki. Zīma i vosora ir taida kai polaritate, stagnaceja. Tys ir tys, iz kū aizīt pavasars voi rudiņs. A rudiņs i pavasars vysuvaira pīstuov poezejai. Tod, kod tu jiuti puormainis."
Ir cylvāki, kuri ir dzejnīki piec dzeivisveida. Jī nav Rakstnīku savīneibā, jī pat tū nagrib. Jī napublicejās. "I tod tu pasaver iz tū cylvāku i, kod jis suoc runuot, saprūti, ka juo volūda ir teiruokuo proza voi vīna dzeja. Jis ir fantazātuojs." Valentins Lukaševičs tū saleidzynoj ar tautys medicinu, tautys školuotuojim. I jī ir tautys dzejnīki. "Taidi ari vēļ Latgolā ir palykuši, bet arviņ mozuok. "
Lai ar kaidu mierki kaids raksteitu voi radeitu sevkuru muokslu, tei patārātuojā – skaiteituojā voi klauseituojā – izsauc emocejis, koč voi neitralitati.
"Vysa muoksla roda tū, ka mes jū patierejom. Tys ir cīši labi, ka ir dzeja, bet tryukst pošu radeitu emoceju. Ka es pats vaira namuoku prīcuotīs, bāduotīs, bet tikai tod, kod es nūsaklausu smuku dzīsmi, manī rūnās prīca. Voi tod, ka es pasaveru teleponā koč kū jautru, manī rūnās jautreiba. Saīt tai, ka es naasu saiminīks sovom emocejom, es juos narodu Ir vajadzeigs uorejais kairynuojums."
Muoksla ir kluotynasūša iz kotra sūļa naatkareigi nu tuo, voi mes tū apzynuoti redzim voi nā, dūmoj Valentins Lukaševičs. "Maņ cīši pateik sabīdreibys i koč kaidu gastronomisku tālu projekcejis iz muokslu. Kotram ir sova garša i taipat ari dzejai ir sova garša."
Dzeive puorsamej, leidza ar jū ari teksti
Latgalīšu literatura, taipat kai Latgola i cylvāki kūpumā, puorsamej, pasamaina i nu lauku pamozom ir puorsacāluse iz piļsātu. I ari leluokuo daļa laseituoju dzeivoj niu piļsātā, deļ tuo logiski, ka ir juoroksta na tai, kai bruoli Kaudzītis raksteja, voi tod, kod vysi beja laucinīki. Ir mainejusēs ari literaturys i dzejis tematika, sprīž Valentins Lukaševičs. "Latgolā ari niu piļsātuos dzeivoj nu vysmoz 50 % cylvāku, ka ni vaira. Tei ir cyta dūmuošona, cyta mentalitate, atsatīkšona pret dobu ir pavysam cytaižuoka. Voi tu dzeivoj meža molā, voi deveņstuovu sātā… Partū ari latgalīšu literaturā nūteik lels lyuzums, i tys nūtyka pyrma godu 15–20. Ka mes vēļ palosom A. Kūkoju, O. Slišānu, A. Kravali, A. Rancāni. Jī vēļ ir tymā vacajā, kod vēļ ir lauku dzeivis i tradiceju vierteiba. Šūbreid, ka mes palosom tū dzeju… Pasaruoda piļsietnīku lītys. Tys, kas saisteits ar vysom piļsātys dzeivis sovpateibom. Dzeivūklis, saspīsteiba, trūksnis, mašynys nu reita, sietnīki. Īraudzeit pa lūgu cārmyukšu i prīcuotīs kai par breinumu, ka tys koč kas taids eipašs izaug ite."
Raksteitais vuords ir myužeigs, izsver Valentins, pīduovuodams tekstu uztvert ari kai muzeju voi laika mašynu. "I ka mes losom tūs pošus jaunlatvīšus, tys ir kai nūbraukšona ar laika mašynu iz tū laiku. Tī laiki nav ni švakuoki, ni lobuoki. Tī laiki iraida cyti… Ar laika mašynu var nūbraukt iz senejim laikim. I ka mes losom Madsolys Juoni, ka mes losom Trasunu voi Kempu, mes vīnkuoršai varim naīt iz muzeju i nasavērt, i saprast. Ar dalliteraturu mes vēļ dabojam cytu eipašeibu. Ka mes aizīmam iz muzeju, mes redzim dokumentus i eksponatus, bet dailliteratura dūd nūskaņu, izjiutys. Tuo laika puordzeivuojumus, kai cylvāki izsacēja suopis, kaidys jim beja viļšonuos, kaidys jim beja cereibys. Maņ nu viesturis cīši interesej emoceju viesture. Vierteibu viesture. Par kū cylvāki nazkod smējuos, par kū jī jūkuoja. Par kū jī bāduojuos."
Bet par modernu lītu Valentins sauc viesturis pietnīceibys puorsameišonu nu varys i karu viesturis iz kulturys viesturi, iedīņu i muzykys viesturi. "A vēļ smolkuoka līta ir ideju viesture. Kai pasamaina idejis – tolerancis ideja, ekologejis ideja… laikmata goru mes varim redzēt tikai dzejā, prozā, gleznā i muokslā kūpumā, kam dokumentūs, sausā volūdā mes naredzēsim."
Kotra gruomota – puordūmuota izalaseišona
Valentins skaita – ir juosamaina leidza laikam – apvīnojūt sevī myužeigū i maineigū, napagaisynojūt pamatvierteibys. "Pasauļs vysod ir myužeiguo i maineiguo kombinaceja. Vysod ir lītys, kurys ir myužeigys. Tys, kas nikod nasamaina, i tuos ir taidys lītys kai cylvāks, dzymtuo puse, nūdeveiba, mīlesteiba i tt. Ir koč kaidys fundamentalys lītys, kurys īt cauri vysim laikim. I ir taidys lītys, kurys ir absoluti maineigys i kurys cylvāki pat aizmierst… Maņ pateik, kod cylvāki spiej atrast sevī tū paritati, tū proporceju storp myužeigū i maineigū."
Par latgalīšu dzeju Valentins soka – jei ir taida, kaida jei ir, i golvonuo problema ir na ar autorim, bet skaiteituojim, kurūs nav saleidzynojūši daudz. Nazkod dzeja i literatura beja kulturys centrys, niu itys ir mainejīs. Niu kotra gruomota, kurū cylvāks puorskaita, nav emocionala i napuordūmuota darbeiba, bet cīši apzynuots lāmums.
" Šūbreid cylvāks nalosa vysu piec kuortys. Ka jis aizīt iz veikalu voi biblioteku i jis koč kū pajam voi nūpierk, tamā šaļtī tei ir jau cīši puordūmuota izvēle. Tys nav najauši kai spaideit YouTubā vysu piec kuortys, kur lenta īt piļneigi najauši… Nu maņ jau ruodīs, ka vys tik laseitais teksts cylvākam palīk dziļuok juo smadzanūs, dūmuošonā, pat varbyut na apziņā, mugorys smadzanūs, zamapziņā. Tys īspaids nu laseita teksta, gruomotys ir leluoks nakai par nedeļu nūsavērt skaudzi video. Tys vyss plyust, saplyust kūpā, vīns īspaids puorsyt ūtru. Deļ seve es asu saprats, ka mani īspaidoj drukuotais vuords. Es jamā jiutu spāku. Leluoku spāku nakai koč kaidūs cytūs komunikacejis veidūs."
Dzeja kai styklys – nūkriss i sapleiss
Par dzeju Valentins runoj ar metaforom i tālaineibu, kam taišni dzejai tys asūt rakstureigs i pīstuov. "Tai tālaini sokūt, dzeja ir trauslums. Ir lītys iz pasauļa, kurom juobyut masivom, stabilom, styprom. Par pīmāru, kaļva vasars… Dzeja munā izpratnē, tys ir trauslums, styklys… Koč kas tik trauslys, ka tu jū losi i ir sajiuta, ka tu pīsaskar pi smolkys koč kaidys montys, kura sapleiss, ka stypruok daspīssi. Nūkriss, ari salyuzs. Taida muna sajiuta, kas ir loba dzeja. Mes vysi runojam, bet dzejnīks tū pasoka tālainai, smolkai."
Cylvākim ir leidzeigys dūmys, īškejuo sajiuta, bet ni vysi – kai dzejnīki prūt tū izraksteit tekstā. Taipoš Valentins dzeju sauc ari par sova veida terapeju
"Tu vari nadzert tabletis i spricis. Itys ir lobuoks i nakaiteiguoks veids, kai seve sakuortuot. Varbyut na deļ uorīnis, bet deļ seve poša iraida, kam mes jau redzim tik tū, kū dzejnīks publicej. A kai jis sovu dvēseli sakuortoj, var atnest i viļšonūs, var atnest ari suopis."
