"Grāmata nav veco dzejoļu pārpublicēšana, tie ir jauni atdzejojumi, bet galvenais bija pētījuma darbs. Pētīju, kas ir igauņu sirreālisms, salīdzinot ar klasisko franču vai vācu sirreālismu. Tādā veidā pierādot un rādot, ka būtībā igaunim sirreālā domāšana atrodama jau senajās tautasdziesmās. Princips, kā igauņi veido savu tautasdziesmu, ir aliteratīvais princips," skaidroja Guntars Godiņš.
Par sirreālismu igauņu dzejā runā gan literatūras zinātnieki, gan paši rakstnieki un dzejnieki.
"Sirreālo domāšanu būtībā veido igauņu valodas savdabīgais skanējums, kas bija viens no pamatiem senajam igaunim, kad viņš sāka radīt savas tautasdziesmas. Tā bija igauņa vīzija, sapnis," uzsvēra Godiņš.
Guntars Godiņš skaidroja, ka sirreālisma dzejā būtisks ir pārsteiguma moments, kas rodas, savienojot divus attālus tēlus, radot kaut ko nebijušu. "Lasītājam veidojas šoks, un apziņa tiek paplašināta," norādīja tulkotājs.
Kā igauņu sirreālisma skolotāju un tēvu tulkotājs izceļ Ilmaru Lābanu, kura darbi balstās franču klasiskajā sirreālismā un autoros, kā Andrē Bretons, Pols Eliārs un Roberts Desnoss. Lābans ir pierakstījis savus sapņus, kas ir būtiski sirreālismam – teksti, kas nāk no dažādiem bezapziņas stāvokļiem, skaidroja tulkotājs.
Antoloģiju veido sešu dažādu paaudžu igauņu dzejnieku – Ilmara Lābana, Artura Alliksāra, Andresa Ehina, Jāna Malina, Marko Kompusa un Kristjana Haljaka – dzejoļi, apjomīgs Guntara Godiņa priekšvārds un igauņu dzejnieka un literatūrzinātnieka Haso Krulla esejas par Ilmara Lābana poētiku.