Tas ir ceļojums laikā, kas ļauj ieskatīties norisēs, kas skāra ne vienu vien latviešu dzimtu 20. gadsimtā – tā grāmatas anotācijā raksta vēsturnieks Kaspars Zellis. Grāmatu izdevusi izdevniecība "Jānis Roze".
Par ko vēsta grāmata?
Grāmatā apkopots sociālantropoloģes Viedas Skultānes dzīvesstāsts. Tas vēsta gan par bēgšanu no padomju varas, gan iedzīvošanos svešumā, studijām un zinātniskās karjeras veidošanu, kā arī viņas tuvinieku likteņiem.
Jau ievadā autore atsaucas uz filozofu Alasderu Makintairu, kurš saka – lai par kādu cilvēku zinātu, kas viņš ir, jāzina, no kurienes viņš nāk. Un šī doma atspoguļojas arī pašas autores dzīvē – gan tajā, kā dzīve dzīvota, gan tajā, kā grāmata uzrakstīta.
Vieda raksta:
"Atmiņas ir pārceļotājas. Tās šķērso laiku un telpu. Tās iedibina savstarpējas saiknes vienas dzīves ietvaros un saiknes, kas savieno vairāku cilvēku un paaudžu dzīves."
Autore izvētījusi gan personiskās atmiņas, gan ģimenes locekļu pierakstus. To vidū ir gan Viedas papa atstātās mašīnraksta lappuses, gan vecmāmiņas burtnīcas ar dzejas izvilkumiem, gan karā kritušā tēva jaunībā rakstītie dzejoļi. Šīs pagātnes liecības kopā ar personīgo pieredzi veido vienas dzimtas likteņgaitu atspoguļojumu no 19. gadsimta vidus līdz 20. gadsimta deviņdesmito gadu sākumam, kad autore atsāka darboties dzimtenē.
Kādas sajūtas raisīja lasītais?
Šie dokumentālie memuāri uzrakstīti saistošā literārā valodā, ir bagāti ar dzīves tēlojumiem, vēstures un sadzīves detaļām, ļoti cilvēciski.
1944. gadā sešu mēnešu vecumā kopā ar vecākiem Vieda nokļūst bēgļu gaitās Vācijā, kur tobrīd ieradušies ap 180 tūkstoši latviešu. Mēs uzzinām, ka par spīti sadzīves grūtībām, tajā laikā mazā Vieda jutusies laimīga, jo Nordštemmenes ciematā tolaik bijis daudz latviešu bērnu.
Vēlāk jau Vieda kopā ar vecākiem nonāk Anglijā, kur, pēc antropologu domām, "būt par bēgli bija visgrūtāk".
Baltieši tika uztverti kā svešinieki un "pusgarās zeķes, zeķubikses, galvas lakati un beretes Viedu dzina izmisumā." Lai savilktu galus kopā, Viedas mamma dienā uzkopa mājokļus, bet naktīs vēra mākslīgās krelles. Sākot mācīties skolā piecu gadu vecumā, Vieda angļu valodu nezina nemaz un skolā viņa sastopas gan ar apcelšanu, gan atsevišķiem draudzīgiem pedagogiem. Tikai 1949. gadā uz Angliju pārcelties atļauju saņem arī Viedas vecmāmiņa Eda Zariņa. Bet gadu vēlāk piedzimst Viedas mazā māsiņa Agne. Vēl jāpiebilst, ka Viedas mammas brālis bija dzejnieks Guntis Zariņš, kurš rakstīja stāstus un noveles, bet miris 1965. gadā Londonā mīklainos apstākļos.
Viedas paps Vilis Skultāns strādāja "Amerikas Balss" redakcijā Minhenē, vēlāk bija radio "Brīvība" latviešu nodaļas atbildīgais redaktors.
Par ko grāmata liek aizdomāties?
Šī gāmata īpaši liek aizdomāties par latvisko identitāti, aicina pētīt pagātni un saknes un saprast tagadni. Lasot mēs redzam tos ideālus, kas vadījuši un stiprinājuši mūsu tautiešus dzimtenē un emigrācijā.
Autore arī pievēršas savas ģimenes radurakstu izpētei, tostarp vecvecāku – no mātes un tēva puses. Stāsts iestiepjas gan 19. gadsimta beigās, kad piedzima vecmāmiņa Eda, kura Pirmā pasaules kara laikā kopā ar māsu devās bēgļu gaitās uz Krieviju, kur dzīve bija briesmu pilna. Vēlāk viņa ar vīru nonāca Sibīrijā un tikai divdesmito gadu sākumā atgriezās Latvijā. Stāsts aizved arī uz pirmo Latvijas brīvvalsts laiku, kad pamazām ģimenes veidoja savu turīgumu, ko pārtrauca padomju okupācija 1940. gadā. Vēlāk trimdā viss atkal bija jāsāk no sākuma.
Grāmatu papildina fotogrāfijas no Viedas Skultānes ģimenes arhīva, ko savulaik izdevās paņemt līdzi trimdā, kā arī uzņēmumi no zinātniskajām ekspedīcijām un Latvijas deviņdesmito gadu sākumā.
Jāpiebilst, ka antropoloģijas doktore Vieda Skultāne ir starptautiski pazīstama latviešu sociālantropoloģe, mutvārdu vēstures pētniece, kurai ir būtiska loma latviešu socioloģijas un antropoloģijas zinātņu nozares atdzimšanā pēc Latvijas neatkarības atgūšanas 1991. gadā.
