Tā arvien vairāk paplašina literatūras klāstu ne vien cilvēkiem ar redzes traucējumiem, bet arī ar citām teksta uztveres grūtībām. Un pētījumi liecina, ka vismaz 15 līdz 20 procentiem cilvēku sabiedrībā ir grūtības saprast tekstu, ko vairums uzskata par viegli uztveramu – tie ir gan cilvēki ar uztveres traucējumiem, gan ļaudis, kas latviešu valodu vēl tikai mācās. Tāpēc grāmatas "Pie omītes" autore uzsver: šī ir grāmata plašam lasītāju lokam.
"Šī ir mūsu valstība: te mums ir arī parastās grāmatas kā jebkurā bibliotēkā, jo no tām mēs reproducējam grāmatas audio formā, te ir palielinātā drukā…" Latvijas Neredzīgo bibliotēkas lasītavu Juglā izrāda Braila un pielāgotās drukas nodaļas vadītāja Gunta Bite. Viņa ir arī jaunās grāmatas vieglajā valodā "Pie omītes" autore, un tas ir likumsakarīgi, jo Neredzīgo bibliotēka jau sen vairs nav domāta tikai neredzīgajiem, bet gan cilvēkiem ar visdažādākajām lasīšanas un teksta uztveres grūtībām.
"Mums drīz mainīs nosaukumu, jo mēs vairs neesam Neredzīgo bibliotēka kā tāda. Mēs piedāvājam pilnīgi visus pielāgojumus," uzsver Gunta Bite.
Līdzās grāmatām Braila rakstā, palielinātajā drukā, audiogrāmatām un citām pielāgotām grāmatām ir arī atsevišķs plaukts ar grāmatām vieglajā valodā. Pēdējos gados Latvijas Neredzīgo bibliotēka tās sākusi izdot arī pati.
"Tikko izdevām "Sprīdīti" ar fantastiskiem zīmējumiem, ko radījusi Elīna Veinberga. Viņa ir kustību invalīde, dzīvo Anglijā, zīmēja, otiņu turot mutē," teic Bite. Turpat plauktā redzami arī vairāki izdevumi ar viņas vārdu uz vāka.
Gunta Bite savai bibliotēkai sarakstījusi jau vairākas stāstu grāmatas vieglajā valodā, jo bibliotēka cenšas ik gadu izdot vismaz vienu vieglās valodas oriģināldarbu. Bet nule kā iznākusī grāmata "Pie omītes" ir pirmais garstāsts. Gunta Bite to radījusi sadarbībā ar biedrības Vieglās valodas aģentūras vadītāju Irīnu Meļņiku.
Grāmatas autore paskaidro, cik liela ir nozīme šādam žanra paplašinājumam vieglajā valodā: "Lielākoties [latviski] šīs grāmatas ir stāsti, pasakas, noveles, ir arī uzziņu literatūra, recepšu grāmata… Bet, ja runājam tieši par daiļliteratūru, tad žanru ziņā nav plaša [izvēle]. Mēs ar Irīnu aizbraucām fantastiskā pieredzes apmaiņā uz Zviedriju, un taisni vai skaudība parāva, skatoties uz to plauktu, kur viņiem ir dažnedažādu līmeņu grāmatas vieglajā valodā – gan trilleri, gan šausmu stāsti, gan detektīvromāni vieglajā valodā… Viņi to visu ņem plašāk. Tāpēc es domāju: labi, jāraksta kaut kas jauns! Varbūt ne uzreiz trilleris, bet sāksim ar garstāstu. Noteikums vieglās valodas grāmatai ir līdz 120 lappusēm, bet līdz šim tie bija mazi stāstiņi, lai noturētu uzmanību. Bet es nolēmu: pamēģinām uzrakstīt vienu garstāstu, kas būtu sadalīts nodaļās. Vismaz būs, no kā izvēlēties!"
"Pie omītes" ir nosaukums kafejnīcai, ko Gunta Bite izvēlējusies kā galveno norises vietu stāstā par jaunu meiteni Paulu, kura pēc vecāku zaudējuma dzīvo pie omītes un palīdz viņai saimniekot mazpilsētas kafejnīcā. Pāri ielai uzrodas konkurējošs franču kūciņu veikals, atklājas noslēpumi, un sižeta intriga savērpjas. Vienlaikus
tas viss rakstīts saskaņā ar vieglās valodas principiem, kas paredz īsus teikumus bez palīgteikumiem, metaforām un citiem mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem.
"Varbūt kādam liksies – es izlasīju to grāmatu, dažas lapas vidusskolnieks labāk uzrakstītu! Bet tā ir vieglā valoda, un tās ir vieglās valodas vadlīnijas," viņa uzsver. Un rakstīt saskaņā ar vieglās valodas principiem nozīmē arī nolikt malā savu autora ego jeb, kā saka Gunta Bite, "ielikt sevi iekavās".
"Manī ir ielikts, kas ir vieglā valoda, ko drīkst, ko nedrīkst, kādi ir izteiksmes līdzekļi, un rakstot es pie tā piedomāju. Taču reizēm, kad sižets iet tik raiti, es zinu: ja es ilgi domāšu, kā šo sarežģīto vārdu vieglāk pateikt, es pazaudēšu sižeta līniju! Tāpēc tad es rakstu, kā ir, pēc tam eju cauri un strīķējos uz vieglo valodu, tad eju cauri vēlreiz… Atklāti sakot, tas ir nebeidzamais stāsts."
Grāmata "Pie omītes" ir sarakstīta trešajā, tātad nosacīti sarežģītākajā vieglās valodas līmenī. Līdzīgi kā citus vieglās valodas izdevumus, arī šo pirms izdošanas lasīja priekšā dienas centros cilvēkiem ar intelektuālās attīstības traucējumiem, stāsta vieglās valodas speciāliste Irīna Meļņika: "Šie cilvēki ir ļoti atvērti pret pasauli, labi uztver un godīgi pasaka, ja nesaprot. Viņi liek mums paskatīties uz to, ko darām, ar citām acīm! Mēs ar Guntu bieži diskutējam par vienu vārdu vai teikumu, kā to labāk teikt, kā vienkāršāk saprast… Bet viņiem ir pilnīgi cits skatījums!
Parādot šo tekstu kādam citam, mēs ieraugām pavisam citu šķautni, ko paši nepamanām!"
Arī pati Irīna bija viena no pirmajām grāmatas lasītājām: "Kad es pirmoreiz lasīju šo stāstu, man patika, cik raiti tas lasījās, sižets pats plūda uz priekšu, bija atpazīstamas situācijas. Man likās tik forši, ka kādam atkal būs šī iespēja: paņemt grāmatu, lasīt viegli saprotamu tekstu, varbūt kaut ko no tā asociēt ar sevi – varbūt dzīvi mazpilsētā, varbūt to, vai patīk vai nepatīk aiziet uz kafejnīcu un padzert kafiju… (..) Gunta iedod foršu, jauku stāstu par mūsdienām, par cilvēkiem, par dzīves līkločiem. Tā ir iespēja just līdzi, un tas ir pats galvenais. Un kādam tas ir ceļš uz grāmatu, uz lasīšanu!"
Būtiska loma grāmatā "Pie omītes" ir arī ilustrācijām. Zīmējumi šeit nav tikai skaistumam – vieglās valodas grāmatā tie palīdz vieglāk uztvert tekstu, tādēļ zīmējumiem jābūt vienkāršiem, konkrētiem un precīzi jāilustrē teksts. Naudas ilustratora algošanai nav bijis, un Guntai Bitei ir jautrs stāsts, kā sākumā mēģinājusi izmantot mākslīgā intelekta iespējas: "Viņš man iedod vienu omīti, un man tā patīk, kā viņa izskatās! Bet otrreiz, citā darbībā vai pozā, viņš man jau iedod cita izskata omīti! Nē, to es nemāku…"
Tad Gunta internetā izlasījusi par 22 gadus veco talsinieci Amandu Jēkabsoni, kura pērn uzvarējusi Labklājības ministrijas radošajā konkursā "Iekāp otra kurpēs!". Amandas lielākā iedvesma ir komiksi un japāņu animācija, ar ko viņa uzaugusi. Tas šķitis piemēroti arī šai grāmatai un tās nosacījumiem.
"Man šis stils ir no visām "anime" multenēm, es bērnībā visu laiku skatījos pokemonus vai Mijadzaki "Totoro" un citas filmas. Šai grāmatai vairāk ir "anime" stils arī tāpēc, ka tur ir visas tās lielās sejas izteiksmes…" stāsta māksliniece. Viņai tā bija pirmā saskare ar grāmatu vieglajā valodā, un viņa vaļsirdīgi atzīst, ka sākumā nemaz nav redzējusi lielu atšķirību. "Man tā atgādināja parastas angļu noveles. Es īsti nelasu latviski, jo man tur liekas tik daudz liekvārdības! Kā lapa krīt, kā cilvēks jūtas…
Es nebiju gaidījusi, ka šī grāmata būs kā krimiķis. Taču tas ir tieši tas, ko es lasu, tā ka tas bija ideāli."
Runājot par krimiķiem, – izrādās, ka Amanda Jēkabsone pašlaik mācās nevis kādā mākslas augstskolā, bet gan Valsts policijas koledžā.
Grāmatu "Pie omītes" izdevusi Latvijas Neredzīgo bibliotēka, bet iespēju robežās vieglās valodas grāmatu plauktus regulāri papildina arī biedrība "Vieglās valodas aģentūra". Tās vadītāja Irīna Meļņika nepiekrīt reizēm dzirdētajai kritikai, ka vieglā valoda nozīmē valodas degradēšanu un to nevajadzētu saukt par "daiļliteratūru". Vieglajai valodai ir citi uzdevumi, un tā var palīdzēt paplašināt lasītāju un valodas lietotāju pulku, viņa uzsver: "Mēs nesen vieglajā valodā iztulkojām Noras Ikstenas grāmatu "Mātes piens" un pašlaik meklējam iespēju to izdot grāmatā. Nora Ikstena piedalījās grāmatas lasījumā Okupācijas muzejā, un viņa šo vieglās valodas adaptāciju pieskaitīja tulkojumu skaitam, kas ir viņas grāmatai – ka tā ir vēl viena valoda. Un viņa ne mirkli neteica, ka mēs viņas stāstam nodarām ko sliktu, padarām to prastāku, degradējam. Viņa teica: tas bija skaidri, skaisti, saprotami."
Pēc ekspertu aplēsēm, vieglā valoda noder vismaz 15 līdz pat 25 procentiem sabiedrības – gan cilvēkiem ar intelektuālās attīstības traucējumiem, gan, piemēram, demences pacientiem, cilvēkiem, kam pēc insulta vai galvas traumām ir grūtāk uztvert tekstu, vai arī cittautiešiem, kas valodu vēl tikai mācās.
Tieši viņu integrācijā, Meļņikas ieskatā, vieglās valodas potenciāls Latvijā palicis neizmantots: "Tas ir mans jājamzirdziņš: man liekas, ka latviešu valodā mēs neesam izmantojuši šo vieglās valodas potenciālu. Ja mums būtu vairāk ziņu vieglajā valodā, viņi nesēdētu visu laiku citā informācijas telpā.
Tā ir liela politiska kļūda, ko mēs, protams, nevaram izlabot ar pāris grāmatām, bet mēs darām to darbu, ko varam darīt.
Mēs cenšamies ar katru pasākumu, ar katru izdevumu pēc iespējas skaidrot, ko īsti nozīmē vieglā valoda."
Guntas Bites grāmata "Pie omītes" būs pieejama Latvijas Neredzīgo bibliotēkā un pēc pieprasījuma – arī ikvienā publiskajā vai skolu bibliotēkā. To varēs arī lasīt vai lejupielādēt no Latvijas Neredzīgo bibliotēkas mājaslapas sadaļas "Izdevumi vieglajā valodā". Savukārt nākamgad grāmatu plānots pielāgot arī audioformātā un Braila rakstā.
