Baltvilka pēdās
Baltvilka balva ir ekspertu vērtējums par nozarē paveikto. Silvija Tretjakova stāsta, ka viens no balvas kritērijiem ir atbilstība Baltvilka garam un tradīcijai: "Kritēriji, ko esam balvai izvirzījuši – gan teksta gan ilustrāciju estētiskā un literārā kvalitāte, gan spēja redzēt pasauli ar bērna acīm, kas Jānim Baltvilkam arī bija svarīgi, spēja rosināt bērnu iztēli un zinātkāri, un mākslinieciskā estētika, kultūras savdabība, svaigums un novatorisms – tā ir ļoti liela priekšrocība". Jānis Baltvilks lielai daļai no mums ir labi zināms un, kā saka Tretjakova, mīļš dzejnieks, kurš darbojies gan kā redaktors leģendārajos bērnu žurnālos "Zīlīte" un "Ezis", gan bijis dabas cilvēks un aktīvists, daudzu kustību aizsācējs, bērnu grāmatu autors, to vidū arī uzziņu grāmatas par dabu. "Viņam patiešām ir ļoti daudz nopelnu un pēdu bērnu kultūrā, es gribētu teikt, jo tur jau nebija tikai literatūra", saka Tretjakova.
Atšķirībā no Latvijas Literatūras gada balvas, Baltvilka balvā tiek aptverts viss gada nogrieznī bērnu un jauniešu žanrā izdotais: "Saraksti tiek veidoti pilnīgi, tad tiem iet cauri vairāki recenzenti un atmet komercizdevumus. Tad ir mazākais saraksts, kam cauri iet žūrijas komisija. [..] Domājam arī par speciālbalvu, vēl to nevaru atklāt," skaidro balvas rīkotāju pārstāve. Katru gadu tiek piešķirta arī starptautiska balva, ko izziņo pašu pirmo, šogad balvu saņems lietuviešu rakstniece Igne Zarambaite par garstāstu "Melndzelmji" un tulkotāja Dace Meiere. "Tā ir pusaudžiem domāta grāmata, ļoti daudz arī pieaugušie lasa un sūta ļoti sirsnīgas atsauksmes," piebilst Tretjakova.
Vēl līdz 22. jūlija pusnaktij portālā LSM.lv var nobalsot par sev tīkamāko grāmatu no balvai nominēto darbu saraksta.
Baltvilka balvu šogad papildina arī starptautiska konference "Vide, kas veicina lasīšanu". Konferencē piedalās 14 valstu universitāšu pētnieki un praktiķi, saistībā ar Ziemeļvalstīs, arī Igaunijā un Latvijā notiekošu projektu "Lasīšanas ligzdas", kas strādā ar lasīšanu bērnudārzos, kā arī tās veicināšanu ģimenēs. Silvija Tretjakova stāsta, ka pasaulē notiek izpratnes par lasīšanas lomu maiņa, ko vērojusi, arī klātesot Eiropas Komisijas konferencē Bulgārijā, kas tika veltīta lasīšanas veicināšanas jautājumiem.
Arvien vairāk tiek saskatīta saikne starp lasīšanu, veselību un labklājību, kā arī to, ka grāmatu izplatīšana vien nedos rezultātus – ir svarīgi atbalstīt vecākus un palīdzēt pārvarēt bailes no lasīšanas.
Burti un zilbes, jēga un politika
Lasītprasmes veicināšana ir būtisks jautājums, starptautiskās lasītprasmes novērtēšanas pētījuma "PIRLS 2021" rezultāti liecina, ka Latvijā pasliktinājusies sākumskolas skolēnu lasītprasme. "Šajā pētījumu ciklā mums visiem bija tāds kā pārsteigums, ja tā var teikt – izrādījās, ka mums ir palielinājies to skolēnu skaits, kas lasa slikti, par kuriem varētu teikt, ka viņi nevar izpildīt minimālos nosacījumus šim pētījumam, un arī ir samazinājies to skolēnu skaits, kas agrāk uzrādīja augstus lasītprasmes sasniegumus. Principā varētu teikt, ka ir samazinājusies lasītprasme; lai arī kā mēs grozītu tos datus, visās sfērās ir samazinājums un tas ir nedaudz šokējoši," atklāj pētniece Kristīne Kampmane.
Lasīšana ir process, kas sastāv no vairākām darbībām, pati pirmā darbība, lai varētu sāk uztvert rakstītu tekstu, ir jāpazīst burti, jāspēj tos sasaistīt ar skaņām, savilkt kopā zilbes, vārdus, teikumus, rindkopas. "Par šo prasmi, mēs neko nevaram spriest, jo mūsu pētījums spriež par to, vai skolēns spēj tekstā atrast precīzu vārdu un šo vārdu ielikt atbildē uz jautājumu. Vai skolēns prot izlasīt rindkopu, pārfrāzēt ar saviem vārdiem un divos, trijos, četros, piecos vārdos uzrakstīt, kas tajā rindkopā bija. Un jau tālāk – augstāka lasītprasmes līmeņa nozīmē, ka skolēns pratīs pateikt, kur autors ir nepilnīgu informāciju sniedzis, kur varbūt viņš kā skolēns darītu savādāk, kāda, viņaprāt, bija galvenā doma un kādi bija autora motīvi," skaidro Kampmane.
Tātad zemākais līmenis būtu, ka skolēns tehniski spēj izlasīt tekstu, prot atrast atslēgas vārdu un šo vārdu ielikt atbildē uz jautājumu. Pētījums uzrāda, ka 6% skolēni to nespēj.
Ir valstis, kur rezultāti pētījumā uzlabojušies, piemēram, Lietuva. Šis ir pirmais starptautiskais pētījums, kas noticis uzreiz pēc pandēmijas. Kas Latvijā bijis citādāk nekā Lietuvā? "Mums bija jauns mācību saturs, un mums bija salīdzinoši garāks attālināto mācību periods," stāsta Kampmane. Sarunās ar kolēģiem viņa noskaidrojusi, ka lasītprasme Lietuvā ir nacionālā prioritāte un jau ilgstoši organizētas dažāda aktivitātes tās veicināšanai, popularizēšanai, pat iesaistot prezidentu. Lietuvieši gaidījuši vēl augstākus rezultātus.
Tretjakova norāda, ka savā darbā seko līdzi pētījumiem un cenšas to rezultātus, secinājumus un rekomendācijas apvienot. Rekomendācijas ir izstrādātas jau sen, tādēļ viņu izbrīna, ka vēl līdz šim nav izdevies praktiķiem, pētniekiem un politiķiem vienoties un tās īstenot. "Rekomendācijas bija, ka ir jāiegulda daudz darba skolotāju un vispār cilvēku, kas strādā ar bērniem metodiskajā tālākizglītībā, ko lietuvieši, starp citu, darījuši daudz vairāk, nekā mēs to esam darījuši. Jāstrādā ar bērniem, kuriem ir ļoti statiska lasītprasme, tātad ar kritiskajām grupām. Mums tie ir puikas, it īpaši lauku zēni, kas neprot tik labi lasīt kā pilsētas bērni. Un jāstrādā arī ar brīvā laika lasīšanu, jo tas ir trešais pīlārs, uz kā balstās laba lasītprasme," skaidro Tretjakova. Arī nacionālā līmenī lasītprasmes politika Latvijā nepastāv. Nacionālā bibliotēka kopš 2001. gada strādā ar lasīšanas veicināšanas programmām, katru gadu iesaistot aptuveni 20 000 bērnu organizētajā lasīšanā. Savā stratēģijā LNB paredzējusi kopīgi ar citām nozarēm, iesaistot labklājības, medicīnas nozares, izveidot nacionāla līmeņa lasītprasmes stratēģiju, jo lasītprasme nav tikai Kultūras ministrijas joma.
Kampmane norāda, ka ir satraucoši daudz skolēnu, kas brīvajā laikā nelasa nemaz vai gandrīz nemaz, un tādi, kuriem nepatīk lasīt, kuriem šķiet, ka lasīt ir tik grūti, ka viņi nevēlas saistīt savu ikdienu ar lasīšanu.
Šīm sajūtām ir objektīvos iemesls, tās ir tehniskās prasmes, – vai skolēni zina, kā tekstu lasīt. Viena lieta ir savilkt zilbes vārdos, kas cits – spēt tekstu tvert teikumos, rindkopās, paturēt prātā svarīgāko un citas darbības. Kā zināms, jebkuru darbību uzsākot, vedas grūti un bērnus lasīt ir jāmotivē. Pētījumos arī ir apstiprināts, ka bērnam svarīgi saprast, kāpēc lasīšana ir vērtība un pirmkārt to var sniegt bērnam tuvie, svarīgie cilvēki, gan ģimene, gan draugi. "Vērtīgi būtu, ja katrā skolā būtu lasītprasmes programma, kur vismaz pusstundu dienā katrs skolēns lasa kaut ko, ko viņš pats vēlas," saka pētniece. "Ir svarīgi katru dienu vismaz pusstundu lasīt, tā ir aktivitāte, kas jādara katru dienu."
