Ieva Roze, sava laika uzlecošā dzejas zvaigzne, kura izcēlās ar tam laikam nepierastu, svabadu dzeju, Velgā Krilē saskatīja ideālās dzejnieces tēlu – noslēpumainu, no sabiedrības attālinātu figūru. Roze apbrīnoja viņas dzeju un apbrīnu izpauda vēstulēs, kuras mēdza sūtīt vairākas reizes nedēļā. Daļa no šīs sarakstes glabājas Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja krājumā, gluži kā Rozes sarakstes ar citiem, mazāk zināmiem cilvēkiem, no kurām rodams skaidrojums arī intensīvās draudzības pēkšņajam galam.
Velga Krile savā radošajā darbā atšķīrās no laikabiedriem. Gandrīz viss viņas mūžs pagāja padomju režīmā, un, kā norāda Barovskis, tieši tas viņu novedis pie šīs netradicionālās dzīves un domāšanas. Barovskis uzskata, ka Kriles darbi, jo īpaši "Sikspārnis. Rekviēms", esot absolūti unikāls un neraksturīgs laikam, kurā tapis.
Viņas netradicionālā domāšana, iespējams, saistīta ar viņas psihisko saslimšanu, un daži uzskata, ka tieši tā atvērusi viņai ceļu uz tādiem literāriem dziļumiem, kādus citi cilvēki nespējot aptvert.
Antipsihiatrijas teorija, kas noraida garīgu slimību kā ārstējamu stāvokli, varētu atbalstīt šo domu, ka slimība ļāvusi Krilei skatīties uz pasauli citādi, tam atspoguļojoties viņas darbos.
Ingus Barovskis klāsta, ka Ievas Rozes daiļrades kopums noslēdz to poētisko valodu, poētisko līniju, kas ienāk latviešu dzejā līdz ar 1980. gadu sākuma paaudzi, kurai piederīgi Klāvs Elsbergs, Māris Melgalvs, Amanda Aizpuriete, Pēters Brūveris un citi, – "tā ir ironiska, bet vienlaikus arī ļoti jutīga jauna cilvēka pasaules izjūta".
Abu rakstnieču savstarpējā sarakste kulminējās ar satikšanos, Ievai Rozei apciemojot Velgu Krili.
Šī tikšanās, pēcāk lasāms draugiem sūtītajās vēstulēs, radījuši Rozē dziļu vilšanos, atklājot, ka apbrīnotās dzejnieces dzīve nav tāda kā viņas dzeja.
Viņu attiecības sagruva. 1991. gadā Velga Krile beidz savu dzīvi pašnāvībā, dažus mēnešus vēlāk dzīvību sev atņem Ieva Roze. Pastāv uzskats, ka tikšanās laikā Roze uzzinājusi par Kriles nodomiem, bet klusējusi. Tas, protams, nav skaidri pierādāms fakts.
Lai arī abas dzejnieces ir gana atšķirīgas, viņām ir arī kopīgi saskaršanās punkti – emocionāls, paradoksāls dzejas stils un valoda; šķietami neizsekojami domu pārlēcieni un paradoksi, kas raksturīgi arī Egilam Plaudim, kas arī pieskaitāms šajā īpatnējās domāšanas kontekstā, ko vieno savdabīgs modernisms ar romantisma un simbolisma tradīcijas ietekmēm.
Kāpēc jālasa Velga Krile un Ieva Roze? Barovskis uzskata, ka šīs dzejnieces iezīmē to mūsu literatūras vēstures posmu, kas ir veidojis mūsdienu, laikmetīgo dzeju, –
"tur ir kaut kas tāds, kas veido mūsu simbolu slāni, mūsu valodas slāni, poētiskās līnijas slāni, kas ir visai spilgti mirdzošs punkts padomju literatūras kopainā. Tā ir mūsu bagāža, kas veidojusi lasošās sabiedrības domāšanu".
Topošajā Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja ekspozīcijā Mārstaļu ielā būs aplūkojams viens no agrīnajiem Velgas Kriles krājumiem "Baltas notis", kas būtisks šī īpatnējā, Velgai iemīļotā simbola – baltās nots – dēļ. Tāpat būs aplūkojamas korespondences, kuras Krile izrotājusi krāsainiem zīmējumiem, kā arī viņas pelnu trauks.
