Dzejnieces Linda Mence un Anna Belkovska pieder deviņdesmito gadu sākumā dzimušo literātu paaudzei, un par saviem pirmajiem dzejoļu krājumiem viņas jau saņēmušas daudz atzinīgu vārdu.
"Annas tekstus es pirmoreiz lasīju žurnālā "Žoklis", ja nemaldos, un tas bija teksts par Preiļiem. Man ārkārtīgi atmiņā palicis tas, cik precīzi Anna strādā ar valodu, un ļoti īsā tekstā tā vieta, kur es pati nekad neesmu bijusi, kaut kā dzīvīgi man parādījās acu priekšā. Tad, kad iznāca Annas krājums "Veranda", es ļoti priecājos," stāstīja Mence.
Mence atklāja, ka reti kas viņu spēj aizkustināt, bet Belkovskas dzejoļi to spēj vislabākajā veidā. Mence arī atzīmēja, ka lielākoties dzejoļos jūtami centieni lasītāju aizkustināt, bet pārsvarā tie nenostrādā. Belkovskas dzejoļi šajā ziņā, viņasprāt, ir rets izņēmums.
"Mana pirmā atmiņa ar dzejnieci Lindu Menci savukārt ir no Raiņa un Aspazijas muzeja, kurā viņa lasīja dzejoli un kā iedvesmu minēja mani, tāpēc, protams, es to ļoti labi atceros. Vēl es Lindu pazīstu arī kā autori grāmatai "Apļi". Tajā es sev atradu daudz ko tuvu," stāstīja Belkovska.
"Uzlūdz dzeja"
Ja tava dzeja būtu deja, kura tā būtu?
Linda Mence: Man liekas, ka tas būtu tāds sajaukums no visādām dejām. Es tieši nesen domāju, ka, lai gan es neesmu baigā dejotāja, skolas laikā es īstenībā pamēģināju visādas dejas. Es pamēģināju tautiskās dejas ļoti īsu brīdi, tad es pamēģināju sarīkojuma un Latīņamerikas dejas, un mums bija jādejo pat līnijdejas. Bet tās amerikāņu kovboju līnijdejas, nevis tās īru līnijdejas. Tad vēl arī pēc tam kaut kādas hip-hop dejas es dejoju, bet nu bez tā breakdance. Es iedomājos, ka kaut kādā ziņā tās lasīšanas ietekmes man arī ir diezgan tādas dažādas, ne no vienas vietas, ne no viena laika, un tāpēc tas varētu būt kaut kāds baigais mikslis, kurā tās visas dejas satiekas. Jo noteikti manos tekstos ir kaut kas no folkloras vai no tautas pasakām. Noteikti ļoti daudz ir amerikāņu dziesminieki, kas tad būtu tās līnijdejas ar tiem kovbojiem. Bet tad ir arī kaut kāda pasaules literatūra, un tur varētu tie visi valši nākt ar tiem visiem Eiropas modernistiem 20. gadsimta sākuma, domājot par Vīni un visiem tiem nopietnajiem cilvēkiem. Tad jau tās hip-hop dejas arī, jo es tieši vakar vakarā uzrakstīju dzejoli, kurā es atminos to, ka es agrāk meloju savam kaimiņu draugam par to, ka mans tētis ir Maikls Džordans. Viņš arī noticēja, tāpēc, ka neviens nebija saticis manu tēti, es pati arī nē, un es biju tāda bišķiņ tumšāka par tiem pārējiem bērniem un labi spēlēju basīti, un tāpēc visi arī noticēja.
Anna Belkovska: Pirmais, kas man ienāca prātā, ir viena, teiksim, tautu deja, ja nemaldos, padespaņs no Latgales. Tur tas skaistums ir tas, ka cilvēki sadodas rokās, tad viens no otra aizgriežas, un tad viens otram skatās virsū. Tā viņi veido tādu kā zigzagu. Tur es varbūt saskatu kaut kādu līdzību ar savu dzeju, ka ir tā kā svarīgs tas tuvums un skatīšanās vienam uz otru, bet tajā pašā laikā arī kaut kāds objektīvs skatījums un attālināšanās. Bet pēc tam man vēl ienāca prātā, kas varbūt nav īsti deja ar nosaukumu, bet varētu varbūt teikt – modernā deja. Būtībā tā ir deja, kurā tu seko ķermeņa impulsiem. Es vienu pusgadu mācījos ar aktieriem Spānijā, un tur mums mācīja skatīties, kas ir mūsu ķermeņa gravitācijas centrs. Es, piemēram, vadu savu ķermeni no gurniem, bet citi vada no pleciem vai rokām.
Tur es arī redzu kaut ko no savas dzejas, ka tu būtībā klausies savā ķermenī, un dejo, kā tavs ķermenis vēlas, vadoties pēc tā, kur ir sāpes vai kas prasa atvieglojumu.
Man ir arī par to vairāki dzejoļi.
Vai tu kādam lasi priekšā savus topošos dzejoļus?
Anna Belkovska: Īsti es nevienam nelasu priekšā, bet es lasu sev priekšā. Es noteikti vienmēr izlasu skaļi, jo tikai tā tu vari saprast, kur tas dzejolis klab un vēl nestrādā, un kas īsti nav kārtībā. Bet es nelasu nevienam skaļi. Man ir konkrēti draugi, arī dzejnieki vai redaktori, kuriem es mēdzu aizsūtīt, kad man vajag kaut kādu viedokli, bet es teiktu, ka pēdējo gadu laikā es esmu arvien drošāka pati par savu dzeju, līdz ar to es to nevienam nesūtu. Es vienkārši to pa taisno sūtu uz publikācijām vai, nezinu, lieku nākamajā grāmatā.
Linda Mence: Es pēdējā laikā lasu savus dzejoļus savam vīram, kas man palīdz, kā Anna teica, saklausīt, kuras vietas vēl vajadzētu kaut kādā veidā pamainīt. Jā, parasti viņam viss patīk. Droši vien tāpēc, ka es viņam patīku, bet reizēm es manu arī tajā, ko viņš varbūt nepasaka, ka kaut līdz galam nav. Tad es ar tādām aizdomām vēlreiz paskatos un pastrādāju. Bet man parasti ir tāds liels prieks nolasīt. Es saprotu, ka pēc tam vairāk nāks vai jau ir nācis tāds kritiskais redaktora skatiens uz to tekstu, bet ir arī vienkārši prieks nolasīt kādam, kurš arī vienkārši priecājas par mani. Tad jau visa tā nopietnā rediģēšana sekos tālāk, bet priekam arī, man liekas, jābūt.
Kad tu saproti, ka dzejolis ir pabeigts? Raksturo savas sajūtas, kad dzejolis ir uzrakstīts!
Anna Belkovska: Reizēm es nesaprotu, ka mans dzejolis ir pabeigts un viņu turpinu. Tad vēlāk es nogriežu to daļu, kas man šķiet, ka īstenībā nav nepieciešama. Bet būtībā es īstenībā jūtu, kad esmu uzrakstījusi to rindiņu, kas ir vislabākais noslēgums, jo manos dzejoļos, manuprāt, daudzi būs pamanījuši, ka tas noslēgums ir ļoti spēcīgs, un viņš bieži vien pagriež to visu, ko esi tikko izlasījis, nedaudz citā gaismā. Līdz ar to tas ir vienkārši uz tādām sajūtām man – jā, šīs ir beigas. Iespējams, ka es to dzejoli pēc tam pa vidu ķidāšu un kaut ko mainīšu, bet to pēdējo rindiņu es gandrīz vienmēr zinu.
Mēdz būt arī tā, ka es sāku rakstīt no beigām. Man ir pēdējā rindiņa, un tad man ir jāaizrokas līdz viņai. Tā arī var gadīties.
Linda Mence: Nu laikam tam ir saistība arī ar to lasīšanu skaļi. Pēdējā laikā, atšķirībā no tā, kā tas bija sākumā, es parasti uzrakstu dzejoli vienā piegājienā, un tad es strādāju ar daļām, kaut ko lieku klāt vai ņemu nost, bet man ir diezgan skaidra sajūta par to, kam tur ir jābūt. Bet nu jā, tā ir tāda sajūtas lieta.
Anna Belkovska: Es teiktu, ka tu rocies pa valodu līdz saproti, ka esi pietiekami dziļi ieracies.
Vai ir lietas, ko tu par sevi uzzini tikai pēc dzejoļu krājuma iznākšanas?
Linda Mence: Jā, man bija ļoti interesanti, ka tad, kad bija gatavs manuskripts, un es gāju cauri vēlreiz tiem saviem dzejoļiem, es ievēroju, ka vairākkārt atkārtojas vieni un tie paši tēli un simboli, par ko es nebiju tā apzināti domājusi. Es arī neesmu joprojām noformulējusi, kas ir mans tāds interešu loks dzejā, vai ko es tur tieši daru. Nu es īsti nezinu, ko es tur daru, es vienkārši daru to, kas man tajā brīdī interesē un sanāk. Bet tad, kad es tā pārlasīju, es sapratu, ka tur īstenībā var saprast, ka viens cilvēks to ir rakstījis, un var saprast īstenībā, ka tas ir mans teksts, jo tikai pēc tam es sapratu, no kurienes īstenībā nāk tie simboli, ka ļoti daudz kas īstenībā ir no literatūras, ko es lasīju bērnībā. Tur ir arī tiešas atsauces uz bērnu literatūru, bet daudz kas ir, pieņemsim, no tādām skandināvu tautas pasakām, ko lasīju bērnībā. Īstenībā jau sanāk tā autobiogrāfiski beigās.
Lai gan es to neesmu rakstījusi par sevi vai saviem pārdzīvojumiem, tā aplinkus ceļā sanāk, ka tas vēl dziļāk kaut kā īstenībā ir par mani.
Anna Belkovska: Jā, es ļoti piekrītu Lindai, man arī daudz kas bija līdzīgi, jo manā krājumā ir apvienoti dzejoļi no 2015. līdz 2021. gadam. Šķiet, ka tā kā brīžiem to ir rakstījuši ļoti atšķirīgi cilvēki – divas Annas versijas, bet tad, kad tu beidzot pats izlasi to visu grāmatu kopumā, tu ieraugi sevi kā dzejnieku varbūt. Tieši tos simbolus un lietas, kas raksturo tevi, ko vēlāk arī pamana kritiķi vai citi cilvēki, kas par to spriež. Tā ir viena lieta, ko es novēroju. Vēl es arī no recenzijas uzzināju, kam es esmu mantiniece. Nu loģiski, ka Ingai Gailei, Annai Auziņai. Tas bija interesanti. Vēl arī nosaukums "Veranda" pie manis atnāca pilnīgi negaidīti. Tas bija vienkārši skaists vārds, ko es iedomājos, un mans draugs, kas ir no Indijas, teica, ka tas vārds nāk no Indijas. Man tas patika, bet tad es arī sapratu, cik labs nosaukums tas ir manam dzejas krājumam, un kas vispār ir veranda, ka tā, no vienas puses, ir kaut kas, ko mēs esam pieraduši redzēt Latgales laukos, bet tajā pašā laikā tas ir saistīts arī ar aristokrātiju, un tas viss būtībā arī raksturo manu dzeju. Jā, tā bija tāda negaidīta ideja, bet izrādījās, ka tā ir perfekta šai grāmatai.
Vai ir kāds dzejnieks, kurš tu vēlētos būt?
Linda Mence: Man liekas, ka man nav vairāk tāda dzejnieka, kurš es vēlētos būt. Man šķiet, ka agrāk es arī diezgan apzināti ņēmu un aizņēmos kaut kādu skanējumu, sintaksi no citiem. Nu labi, apzināti, es ceru, ka nē, bet kaut kā tā pusapzināti.
Bet man liekas, ka pēdējā laikā man ir svarīgi taisīt tādu savu senču karti, kurā lielākoties ir sievietes autores, bet ne vienmēr tās ir dzejnieces, ar kurām es vienkārši jūtu kaut kādu radniecību.
Es negribētu būt neviena no viņām, bet, lai apzinātos sevi, man šķiet, ka man vajag kaut kādus pieturas punktus pasaulē. Skatoties uz citiem, es kaut kā labāk saprotu, kur es esmu un kas gribu būt. Man šķiet, ka tāds mans panteons šobrīd, tāds dzejnieču vai mākslinieču sieviešu panteons, noteikti sastāvētu no Leonoras Karingtones, kura bija gleznotāja un rakstniece, no Simonas Veilas, kura ir ļoti atšķirīga no Leonoras Karingtones. Vēl man ārkārtīgi patīk tāda viduslaiku rakstniece un mistiķe Hildegarde no Bingenas, kura bija fantastiska sieviete un darīja ļoti dažādas lietas. Vēl ir daudzas citas sievietes. Es sapratu vienā brīdī, ka man šobrīd tās ir sievietes, jo tas ir ļoti lielā mērā arī par mani un manu identitāti. Protams, es arī daudzus vīriešus – māksliniekus mīlu un apbrīnoju, bet šajā brīdī man personīgi svarīgi ir, lai es identificētos labāk vai lai atrastu sevi tajā visā.
Anna Belkovska: Jā, man jāpiekrīt, ka es negribētu būt neviens cits dzejnieks. Es pati esmu dzejniece un ar to man pārsvarā pietiek. Protams, ir ik pa brīdim teksti vai jebkāds mākslas darbs, par kuru es domāju – es gribētu, lai es to būtu uzrakstījusi, lai virs tā ir mans vārds, bet tas nemaina to, ka es negribētu būt kāda cita lomā. Īstenībā man vēl patīk domāt par to, piemēram, kāda dzejniece būtu mana mamma, ja viņa būtu dzejniece. Vai kā es rakstītu, ja es būtu mana mamma. Tas tad aiziet pat tik tālu, ka es izdomāju nosaukumu viņas debijas dzejas krājumam. Ja jums interesē, tās būtu "Ziemas drēbes", un tas ir varbūt kaut kas, ko es vairāk daru. Es iedomājos. Es esmu uzrakstījusi [dzejoli] arī no sava drauga perspektīvas. Viņš ir inženieris un strādā loģistikā, un es esmu uzrakstījusi dzejoli no viņa skatījuma par mani. Man patīk iedomāties, ka cilvēki, kuriem nav nekāda sakara ar dzeju, ir dzejnieki, un kā viņi to darītu.
Kāda ir dzejas sūtība?
Anna Belkovska: Man personīgi, pirmkārt, jebkurā mākslā, ar kuru es nodarbojos, vai tas būtu arī teātris vai proza, ir svarīgi cilvēkiem likt justies redzētiem, jo kopumā šajā gadsimtā mēs pārsvarā jūtamies diezgan vientuļi. Lai gan mums tās visas sāpes ir pārsvarā kopīgas, mēs bieži vien to nepamanām.
Līdz ar to es rakstu dzeju un taisu izrādes, lai cilvēkiem būtu šī veranda, šī drošā vieta, kur satikties pat tad, ja esam vieni paši.
Vēl vispārīgi man šķiet, ka viena no dzejas sūtībām ir izbaudīt valodu. Man ir draudzene, kura saka, ka viņa īpaši labi nesaprot dzeju, un es viņai saku – ja arī tu nesaproti, ko tas autors tur ir mēģinājis pateikt, tu vari izbaudīt valodu. Arī tad, kad es pati rakstu, un es to jūtu arī citos autoros, tas ir prieks rotaļāties ar vārdiem un meklēt viņus. Pēdējā laikā es īpaši rakājos pa "Tezauru" un meklēju kādus vārdus, kurus es nezinu, kādus vecākus vārdus, un tad es domāju, kā tos iekļaut dzejolī. Arī lasītājiem vajadzētu neiespringt par to, ka kaut kas ir jāsaprot, jo tā nav literatūras stunda, bet vienkārši izbaudīt to, kā tā valoda plūst. Es teiktu, ka dzeja gan valodas ziņā, gan tajā, ko tā apraksta, ir tāda iespēja uzlikt kāda cita brilles. Dzejnieks tā kā saka – ei, paskaties tur, vai tu zināji, ka šo, parasto un ikdienišķo lietu, var apskatīt arī šādā prizmā?
Linda Mence: Es atcerējos tādu dziesmu, ko klausījos vidusskolas laikā, un tā bija Leonarda Kohena dziesma "In My Secret Life" – "Manā slepenajā dzīvē". Tur viņš dzied par to savu slepeno dzīvi. Turklāt viņš jau ir tāds vecs onkulītis, un liekas, ka līdz šim brīdim viņam jau būtu jāaizdzīvojas līdz tai savai īstajai dzīvei, ka būtu jābūt tā, ka, ja tu esi tik ilgi nodzīvojis, tad tava slepenā un īstā dzīve kaut kā saplūst. Bet viņš ļoti kaut kā dzied par to, ka ir tas, kā viņš rīkojas, ko viņš dara un saka, bet tad ir tā vēl viena dzīve, kas ir kaut kur viņā. Var nojaust, ka tā ir tā īstā un svarīgākā.
Man kaut kā ir tā sajūta, ka dzeja, kas man ir ļoti nozīmīga, pieskaras tai slepenajai dzīvei.
