Kino un teātra cilvēki Valentīnu Freimani dievināja ne tikai tādēļ, ka viņa padomju pelēcībā Rīgā populārajā kinolektorijā iemanījās demonstrēt Rietumu filmas, bet arī personības vēriena un enciklopēdisko zināšanu dēļ, ar kurām viņa nesavtīgi dalījās. Pat atgriežoties bērnības pilsētā Berlīnē, viņas mazais dzīvoklītis Kreicbergas rajonā kļuva par daudzu Latvijas kultūras cilvēku svētceļojumu vietu. Aktrise Baiba Broka grāmatas "Antigones likums" atklāšanā lasa fragmentu, kur Valentīna Freimane skaidro pati sevi: "Stāstīšana atbilst manam raksturam. Tāpat kā dzejnieks nevar nedzejot – tā ir viņa vispersoniskākā izpausme –, mana izpausme ir stāstīt. Man patīk kontaktēties ar cilvēkiem, dalīties, nodot viņiem to, ko nesu sevī."
Valentīna Freimane aizgāja mūžībā 2018. gadā, cienījamā 95 gadu vecumā. Cik ļoti viņai patika stāstīt, tik sarežģītas attiecības bija ar rakstīšanu, kaut gan atmiņa joprojām – ļoti skaidra. Grāmatas prologā autore min, ka atmiņu turpinājumu lūguši lasītāji. Īpaši cilvēkus interesējis, kā turīgas ebreju ģimenes atvase, kas brīvi runāja vairākās svešvalodās, sadzīvoja ar padomju varu. Bet viņai neesot bijis viegli pašai priekš sevis noskaidrot lietas, pie kā domās negribējās pakavēties, it kā daļa psihes būtu vienkārši noslēgusies.
Atmiņas ierakstīja literatūrkritiķe Jolanta Treile, viņas mamma Gunta Strautmane savukārt bijusi "Ardievu, Atlantīda!" redaktore. Treile neslēpj – "Antigones likums" pēc labākās sirdsapziņas montēts no sarunu materiāla un Valentīnas Freimanes gala redakciju nav piedzīvojis.
"Kā tas vienmēr ir stāstos, stundu skaits pieaug, bija ap 80 ieraksta stundu. Es deviņas reizes lidoju uz Berlīni. Faktiski viņa tikai pēdējās intervijās teica, ka ir uzķērusi, kā vajag stāstīt. Teica: nesteidzamies, pacietību, pacietību! Mums nebija vienošanās ne par nosaukumu, ne struktūru," par grāmatas tapšanu stāsta Treile, atklājot arī, kā radies tās nosaukums: "Ņēmu visus pieejamos tekstus, kas ir citur, viens bija Viestarta Gailīša intervija, ko viņa neļāva publicēt, un viņš bija to nosaucis "Antigones likums"."
Šīs intervijas melnrakstu Jolanta Treile pēc Valentīnas nāves atrada viņas dzīvoklī, kārtojot arhīvu. "Antigones likums" tur pieminēts kā zīmīgs antīkās pasaules stāsts – Antigone spītē valdnieka liegumam apbedīt savu nežēlastībā kritušo brāli, jo morālo iekšējo likumu tur augstāk nekā to, ko noteikusi vara. Grāmatas redaktorei šī ētiskā latiņa asociējas tieši ar pašu Valentīnu.
Bet cik svarīgi atmiņu nonākšana pie lasītājiem bija Valentīnas Freimanes mazdēlam, uzņēmējam Aleksandram Gurvičam, kurš "Antigones likumu" atbalstījis finansiāli?
Viņš stāsta: "Vecmāmiņas simtgadē LNB parādījās ziņa, ka ir 90 stundu audioieraksts, ir uzsākts darbs pie manuskripta. Mēs 5–10 minūšu laikā izlēmām, ka vajadzētu to pabeigt. Izlasot pirmo grāmatu, ir tāda nepabeigtības sajūta, viens posms beidzās, – un kur ir nākamais? Šis ir tas nākamais posms."
Arī Valentīnas Freimanes likteņa biedram, vēsturniekam Marģeram Vestermanim, kurš ir tikai par trim gadiem jaunāks par viņu, šīs grāmatas iznākšana ir lieli svētki. Ne tikai tāpēc, ka pēc Otrā pasaules kara viņi trijatā ar vēl vienu izdzīvojušo, ar Rivu Šeferi satikās tējas vakaros, lai runātu par savu zudušo pasauli un par pasauli, kurā viņi turpina dzīvot.
"Kā jūdaismā ir – kad cilvēks nomirst, tad jāgaida, kad atnāks Mesija, un visi celsies augšā. Valentīna ir šodien atkal cēlusies augšā ar šo grāmatu – neapšaubāmi!" teic Vestermanis.
Tiem, kas Valentīnu Freimani pazina, "Antigones likuma" lappusēs neapšaubāmi skan viņas balss. Grāmatā ir arī daudz fotogrāfiju.
