"ja varētu ko aizliegt tad aizliegtu es rīta radio
pats knapi esi pamodies un brokastis ēd
skan trokšņi no radio
tam būtu tev jāpalīdz pamosties
būtu jābūt tavai skaņu kafijai
bet tās mundrās runas un aktīvie ritmi
galīgi neiederas
tā nevar normāli pamosties neviens
to man nemaz nestāstiet
gribu satikt to kurš izdomāja no rīta skaļi runāt
un aizliet viņam aiz kakla limonādi"
Tās ir dzejoļu krājuma galvenā varoņa domas, kas viņu pārņem no rītiem, bet pārsvarā viņš ir draudzīgs, labprāt ātri traucas ar skrituļdēli un skrejriteni. Viņš vēlas atgriezties pagātnē un nonākt nākotnē, un viņš arī grib saprast, kā darbojas putekļsūcējs. Vairāk nekā 30 daiļdarbos ir aprakstīti zēna novērojumi un sapņi.
Autors Krišjānis Zeļģis teic, ka dzejoļus, protams, var lasīt arī meitenes, jo tēmas ir universālas: "Vēstījums bija vairāk priecāties un brīnīties par pasauli. Es negribēju kaut kādu tādu pamācošu toni un kaut kā pārliecināt bērnus par kaut ko. Tieši tā brīnīšanās ir tas skaistais."
Zeļģis dzeju publicē jau vairāk nekā 20 gadus, kuru laikā viņš ir uzrakstījis vairākus krājumus, bet pirmos dzejoļus mazajiem lasītājiem Zeļģis sācis rakstīt uzreiz pēc kovida pandēmijas ierobežojumu beigām.
"Patiesībā tas pirmais iegansts, kā sākās tā rakstīšana, bija saistīta ar literatūras žurnālu "Žoklis", kur bija palaista tāda akcija, lai bērni raksta un iesūta savus dzejoļus. Es to uztvēru kā iespēju un izaicinājumu izlikties par bērnu un rakstīt dzejoļus. Un tad no tā izauga kaut kāda neliela daļa no tiem dzejoļiem, kurus es tā arī neaizsūtīju," stāsta autors, piebilstot, "man likās, tas nebūtu godīgi, ja nu gadījumā kāds bērns varbūt netiek un tamlīdzīgi. Tad es izmantoju to kā nelielu atspēriena punktu, no kura izauga arī pārējā grāmata."
Jautāts, kā šī pieredze atšķīrās, vai bija jāmeklē citi izteiksmes līdzekļi, dzejnieks atbild: "Nenoliedzami tā ir kaut kāda nedaudz cita telpa, kurā darboties. Es to uztvēru vairāk kā tādu izaicinājumu, jo man arī kā dzejniekam interesē jauni tematiskie loki, jauni izaicinājumi, un varbūt es esmu nedaudz noguris no tā sava ikdienišķā rakstības veida.
Šī bērnu grāmata bija labs veids arī man pašam aizbēgt no ierastās vides un telpas."
Dzejoļu krājumu "Patīk!" bagātīgi papildina mākslinieka Svena Neilanda raibās un pat sirreālistiskās ilustrācijas, kas, iespējams, parāda bērnu iedomu un emociju pasaules krāšņumu.
Kopumā dzeja bērniem Latvijā ir pieejama – uzskata Zeļģis, novērojot, ka autori turpina izdot jaunus krājumus, kuru kvalitāte, pateicoties māksliniekiem, ir uzlabojusies. Tiesa, vecāku organizācijā "Mammām un tētiem" secina, ka bērniem līdz divu gadu vecumam oriģinālliteratūras ir pārāk maz. Nodibinājuma vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa, kura šovasar darbojās Starptautiskās Jāņa Baltvilka balvas bērnu literatūrā un grāmatu mākslā žūrijā, teic: "Latvijā vecāki visbiežāk uzsāk lasīt bērniem, kad bērns sasniedz divarpus gadu vecumu, varbūt trīs gadu vecumu, bet ļoti vajadzētu, lai sāk agrāk, lai atmet domu, ka bērns neko vēl nesaprot. Tas ir veids, kā bērns mācās latviešu valodu, kā viņš mācās sarunāties, un ilgtermiņā tas ietekmē to, vai un cik labi viņš vispār apguvis lasītprasmi."
Lasīt priekšā vajadzētu jau ap gadu veciem bērniem. Turklāt grāmatām jābūt viņiem pieejamās vietās – iesaka Akmentiņa-Smildziņa, mudinot vecākus bērniem vairāk lasīt dzejoļus.
