Rakstnieces Indras Gubiņas un Gunara Janovska kopkrājumos "Paskaties kļavā" (1974) un "Vai ilgi vēl?" (1989) lasāma autora pēdējo dekāžu dzeja, un varētu padomāt, ka dzejas rakstīšana izrietējusi kā blakusnodarbe viņa labāk zināmajam prozaiķa amatam. Tomēr Janovska pirmās dzejas publikācijas tapušas vēl viņam dzīvojot Latvijā, 1937. gadā, kad viņš bija Latvijas Universitātes klasiskās filologijas students.
Tās gan grūti uzmeklēt, jo agrīnajos gados savus dzejoļus viņš publicēja zem vārda Gunārs Salna.
Daukste-Silasproģe norāda, ka jau šajos darbos uztverami motīvi, kas vēlāk būs redzami arī viņa prozā – jūra, kaijas, dabas spēki. Pēc šīm publikācijām viņš, ciktāl zināms, uz ilgu laiku pārtraucis rakstīt dzeju, atgriežoties pie tās publiskošanas vien ap sešdesmitajiem gadiem.
Ar rakstnieci Indru Gubiņu viņu vienoja ilgstoša vēstuļu draudzība. Gubiņa, kura arī plašāk pazīstama kā prozaiķe un romānu autore, kopā ar Janovsku izdeva divus kopkrājumus, un, pēc abpusējās sarakstes var spriest, ka abi plānojuši arī trešā sarakstīšanu, bet tas nav realizējies.
Dauksta-Silasproģe stāsta, ka, lai arī dzejas rakstīšana Janovskim bija sirdij tuva, viņš pret to attiecies līdzīgi kā pret savu glezniecību, ko dēvējis par "svētdienas mālerismu".
Maz kas no autora dzejas atrodams, jo lielu tiesu, ticams, ka viņš sadedzinājis kamīnā, gluži kā paša neatzītos prozas manuskriptus.
Janovska prozā un dzejā pastāvot savstarpēja atbalsošanās – piemēram, kādu laiku viņš dzeju izdevis zem vārda "Artūrs Skuja", kas bijis arī vārds viņa triloģiju galvenajam varonim. Literatūrpētnieki prāto, ka Artūrs Skuja, iespējams, uztverams par paša autora alter ego, un min, ka varbūt dzeja publicēta šajā vārdā, jo Janovskim šķitis, ka Skujam ir kas sakāms arī dzejas formā.
Kā dzejā tā prozā bieži motīvi ir jūra, mežs – jo sevišķi mežs parādās trimdas laikā rakstītajā prozā, sev līdzi nesot visas meža noskaņas, kas var būt gan draudīgas, gan draudzīgas, kurā var meklēt vientulību un tikt ar sevi skaidrībā, kā to dara viņa literārie varoņi. Autora astoņdesmito gadu dzejā, kura lasāma kopkrājumā "Vai ilgi vēl?" atgriezusies smeldzīga nots, iespējams atainojums tā brīža veselības problēmām, otrās sievas nāvei un dzīvei veco ļaužu pansionātā.
Pēc deviņdesmitā gada, kad Janovskis pasāk apciemot Latviju, viņa tekstos atkal manāmas cerīgākas notis, kas uztveramas, piemēram, romānā "Nams Slokas ielā".
Kā būtiskas jāatzīmē arī Janovska sarakstes ar citiem viņa laika rakstniekiem, jo īpaši Anšlavu Eglīti. Lai arī abi rakstnieki dzīvē nekad nesatikās, abu savstarpējā korespondence, tostarp tajās izspēlētās šaha partijas, parāda, ka starp viņiem bijusi dziļa savstarpēja izpratne. Eglītis turklāt ne vien lasījis Janovska prozu un dzeju, bet arī sacerējis draudzīgas parodijas par atsevišķiem dzejoļiem, kas glabājas Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja krājumos.
Topošajā muzeja ekspozīcijā Mārstaļu ielā 6 būs aplūkojami gan abi minētie kopkrājumi, gan dažas no vēstulēm ar Anšlavu Eglīti.
