Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Dzejnieks Olafs Stumbrs (1931–1996) reiz teicis: "Dzīve – iedomu spēle bikla." Un viņam nereti paticis parotaļāties, publicēt dzeju vai lasīt dzeju literāros sarīkojumos ar pseidonīmiem.
Kādi bija Olafa Stumbra pseidonīmi? Maigonis Struķēns, Vitauts Sprauklis, Milda Kronītis un Pirve Kalniņš.
Un pats stāstījis šādi: "Pirve Kalniņš ir pensionārs un parasti lasa no grāmatas, kas saucas "Records"." Tad bija Vitauts Sprauklis, kurš, kā izrādījies, ir Maigoņa Struķēna pseidonīms. Un pseidonīmam iznācis personiski uzstāties dzejnieku parādēs, kur bija Milda Kronītis, tad Vitauts Sprauklis, tad Maigonis Struķēns un beidzot Pirve Kalniņš."
Lai visi šie tipāži varētu piedalīties vienā literārā sarīkojumā, tad Olafs Stumbrs mēdzis ātri pārģērbties. "Tā no diezgan paresnas Mildas Kronītis iznāca itin sprauns, vecīgs pensionārs Pirve Kalniņš. Bija nemitīgi jāmainās," sarunā Jānim Elsbergam atzinis dzejnieks. Un ne tikai vizuāli jāmainās – mainījās arī dzeja, tā bija atbilstoša katram no izraudzītajiem tipiem, kur katrs no tiem pārstāvēja citu tipāžu vai citu dzejas poētiku, stilu un izteiksmi.
Pārtapt vīriešu tēlos nebija tik sarežģīti, bet – ko darīt ar Mildu Kronītis? Tad reizēm literārā sarīkojuma sākumā nācies teikt, ka "diemžēl Milda Kronītis nav varējusi ierasties, tāpēc viņas dzeju lasīs dzejnieks Olafs Stumbrs".
Olafs Stumbrs rotaļīgi spēlējās ar lasītāju, reizēm to maldinot – jo skaidrs, ka ne katrs no tiem zināja, kas slēpjas zem šiem pseidonīmiem. Trimdā taču dažādās zemēs debitēja dažādu paaudžu autori. Kad 1968. gadā "Ziemeļkalifornijas Apskatā" bija publicēti divi Mildas Kronītes dzejoļi, tiem pievienota piezīme: "Milda Kronītis j-kdze ir jauna, apdāvināta dzejniece vidējos gados." Savukārt žurnālā "Tilts" (Nr. 112./113) 1971. gadā publicēta rotaļīgā Mildas Kronītis pasāža "Manas atmiņas par literātu Olavu Sumbru", kurā lasāms, ka "diemžēl personīgi Sumbru nekad neesmu satikusi, neesmu pat viņu redzējusi no tālienes. Turpretim, viņa gara iedvesmota, pievērsos etnisko elementu iekļaušanai poētiskā formā". Un pēc nelielā rakstiņa sekoja Zemes Riekstu (!) redakcijas piebilde – Milda Kronīte ir topošā dzeju krājuma "Par rozi, ko jums zobos sviedu..." autore. Rotaļīgi? Piekritīsiet. Un reizē arī maldinoši.
Ja kādreiz mūsu rokās nonāks ASV Rietumkrasta 7. Dziesmu svētku viesu grāmata, tad tajā atradīsim parakstījušās arī šādas personas: "M. Struķēns, V. Sprauklis, P. Kalniņš, Olafs Stumbrs, Milda Kronītis", un, kā raksta rakstnieks un gleznotājs Jānis Gorsvāns (1930–2000),
"visi laikam Olafa draugi, jo bija parakstījušies vienkopus un ar tādas pat krāsas rakstāmo. Jāatzīst arī Olafa teicamās spējas mainīt katram uzvārdam parakstīšanās stilu.
Nāk prātā, ka pirms daudziem gadiem M. Struķēna dzejoļus ievietoja kāds Kanādas latviešu jaunatnes izdevums..." Ar to domāts latviešu jauniešu izdevums "Ceļinieks" un dzejolis "Censoņa alga", kas publicēts 1957. gadā.
1980. gada maijā Losandželosā notikuši Otrie mazie dziesmu svētki un ticis sarīkots arī Rakstnieku cēliens, kurā "dzejniekus – Mildu Kronīti, Vitautu Spraukli, Maigoni Strukēnu un Pirvi Kalniņu" veikli attēloja Olafs Stumbrs. Sarīkojumu vadīja literāts Ivars Dālbergs (1934–2002). Jautājums, vai visi klausītāji zināja, ka šo dzeju autors ir pats Olafs Stumbrs?
Uz jautājumu, kādas bijušas šo visu dažādo Olafa Stumbra pseidonīmu attiecības, viņš asprātīgi atbildējis: "Viņi bija mani apakšīrnieki – diezgan saticīgi cilvēki."
Kritiķis Jānis Andrups (1914–1994) pirmajā Olafa Stumbra dzejas grāmatā "Etīdes" (1960; krājums pieredzēja vēl divus atkārtotus metienus, un par to dzejniekam tika piešķirta Zinaīdas Lazdas piemiņas fonda balva) saskatīja iespēju, ka latviešu lirika trimdā attīstīsies. "Dzeja Stumbram [..] ir sevišķs dzīvošanas veids – liekas, vienīgais, kurā viņš var viss atraisīties, un tas apliecina viņu kā īstu, patiesu dzejnieku, kam ir iespējas izaugt īsti lielam." Un šie dažādie dzejnieku tipi bija vēl viens no veidiem, lai atraisītos. Un, kā stāstīja dzejnieks Ivars Lindbergs (1932–2008), tie bija Olafa Stumbra alter ego, aiz kuriem "viņš parodēja sacerējumus, kurus viņš uzskatīja par nedzeju".
Literatūrzinātnieks Viesturs Vecgrāvis (1948) atzinis, ka Olafs Stumbrs bija (ir) viens no izcilākajiem 20. gadsimta latviešu dzejniekiem. Un tāds viņš pavisam noteikti ir. Spilgta personība, četru dzejas krājumu, divu dzejas izlašu autors, viens krājums angļu valodā. Meklējiet un lasiet Olafa Stumbra dzeju!
Un, lūk, kāds ar pseidonīmu Maigonis Struķēns publicēts dzejolis:
Es visiem pagausi pakausi kasu,
sev prasu:
"Ai, daiļais dziesminiek, vai izdziest Tavu dziesmu dzirkstis?
Vai tiesa, ka, kā saka, nespēkā krakšķ pirksti?"
Glups glumais jautājums glauž gudro ausi,
es skaidri neģiežu, kas sacīts, taču čukstu sausi:
"Es svešu riju nekulšu,
pie svešām meitām negulšu,
es – pašu pirtī pēries tīrs,
es – lepns bajārarājvīrs!"
(1973)
