Autors ir franču žurnālists, laikraksta "Le Monde" korespondents Skandināvijā un Baltijā, ilgus gadus dzīvo Zviedrijā, un viņu īpaši interesē Lapzemes vēstures peripetijas un sāmu tautas liktenis cauri laikiem.
Viņš par to rakstījis kā žurnālists, bet pirms 12 gadiem tapa arī viņa pirmais detektīvromāns "Pēdējais lapzemietis", kura centrā ir sāmu tematika. Tas viņam izvērtās par lielu veiksmes stāstu, romāns saņēma ap 20 literatūras balvu, tika ļoti plaši arī tulkots. Tostarp arī latviešu valodā.
Kopš tā laika viņš detektīvromānu sēriju turpina, latviski izdota arī viņa otrā grāmata "Vilka jūras šaurums" un tikko dienas gaismu ieraudzījusi arī trešā – "Sārtais kalns", ko tulkojusi Zane Eniņa.
Visu grāmatu centrālie varoņi ir Ziemeļbriežu policijas virsnieki Nina Nansena un Klemets Nango. Grāmatas pēcvārdā autors raksta, ka pirmo reizi par Ziemeļbriežu policiju viņš uzzināja pirms vairāk nekā 20 gadiem, kad veidoja reportāžu par sāmu tiesu, viņam tā šķita kas gana neparasts un savdabīgs. Viņš iepazina tās darbiniekus, brigādes ikdienu, kas iedvesmoja viņu arī grāmatas galvenajiem varoņiem.
Pirms sāku lasīt romānu, es pārdomāju, ar ko personiski man saistās sāmi un cik daudz es par viņiem zinu. Pirmais, kas nāca prātā, bija sāmu joikas, šis īpašais dziedāšanas veids, kurā ir kaut kas ļoti fascinējošs un pirmatnīgs. Atcerējos, ka 2014. gadā, kad Rīga bija Eiropas kultūras galvaspilsēta, šis gods tika dalīts ar Zviedrijas pilsētu Ūmeo. Man toreiz bija iespēja tur paviesoties, un visvairāk no brauciena man palikuši atmiņā tieši sāmi ar saviem ar ārkārtīgi košajiem tautastērpiem un lepnumu par savu kultūru, jo Ūmeo toreiz sāmu kultūru īpaši akcentēja.
Lasot grāmatu, tagad par sāmiem bija iespēja uzzināt daudz vairāk. Jo, lai arī grāmata ir detektīvstāsts, tās sižets sazarojas vēl vairākos citos virzienos, un viens no tiem ir tieši sāmu vēsture, identitāte un viņu tradicionālā dzīvesveida sadursme ar mūsdienu pasauli.
Romāna centrā ir konflikts, kas gadu desmitiem pastāv starp sāmiem un zviedru lauksaimniekiem un mežsaimniekiem.
Proti, sāmiem, kas vēl arvien arī mūsdienās nodarbojas ar šai tautai tik raksturīgo ziemeļbriežu audzēšanu, ir vajadzīgas plašas ganību teritorijas. Savukārt zemniekiem un mežiniekiem viņi ir traucēklis apgūt lielākas apsaimniekošanas platības.
Jau 15 gadus abas nometnes tiesājas, un izskatās, ka sāmi paliks zaudētājos, jo virsroku arvien vairāk gūst viedoklis, kas apstrīd sāmu seno klātbūtni reģionā. Pat vadošie akadēmiķi sludina teoriju, ka viņi ieradušies tikai 18. gadsimtā un izspieduši skandināvus. Taču tad uzrodas kāds dedzīgs jauns antropologs, kurš liek galdā jaunākos pētījumus, kas pierāda, ka sāmi dzīvoja Ziemeļeiropā ļoti ilgi pirms skandināviem.
Talkā šai teorijai nāk kāds liktenīgs notikums – ziemeļbriežu ganību aplokā tiek atrasts skelets, kurš, izrādās, ir liecība no 17. gadsimta. Ja izdotos noskaidrot, ka tas ir sāma skelets, tas apstiprinātu sāmu senāko klātbūtni teritorijā. Taču ir viens "bet", kas ļoti sarežģī izmeklēšanu, proti, skeletam nav galvaskausa. Un tad nu sākas šī galvaskausa medības, kas ir stāsta pati galvenā detektīvintriga.
Meklējot tik svarīgo detaļu, policisti spiesti atšķirt arī ļoti neglaimojošas Zviedrijas vēstures lappuses, kam ir saistība ar te savulaik piekoptām necilvēcīgām un pazemojošām rases tīrības uzlabošanas metodēm.
Līdzās tam atklājas arī tumši darījumi ar senlietām, noskaidrojas, ka daži kolekcionāri īpaši iecienījuši senus sāmu galvaskausus.
Ļoti vērtīgi, ka grāmatu ievada karte, kurās redzamas sāmu apdzīvotās teritorijas, kur risinās romāna notikumi. Kartē iezīmēts arī Sārtais kalns, kas ir visu grāmatas notikumu epicentrs. Internetā redzēju, ka Olivjē Triks sarakstījis arī ceturto sērijas grāmatu, kas franču valodā klajā nākusi pērn, – iespējams, arī to varēsim sagaidīt Latvijā.
