Grāmatas autore Tatjana Žagare-Vītiņa ir publiciste un žurnāliste, jau gandrīz 20 gadus dzīvo Amerikā, un šī ir viņas trešā grāmata. Viņa bija arī Jura Žagara pirmā sieva, viņu laulībā dzimuši dēli Matīss un Jānis; pēc 20 gadu kopdzīves viņi izšķīrās, bet ir saglabājuši labas attiecības. Kad Tatjana atbrauc uz Latviju, allaž viesojas Žagaru dzimtas mājās "Kalna Žagaros" netālu no Cēsīm.
Tieši šajās mājās pirms sešiem gadiem pirmo reizi arī izskanēja ideja par grāmatu. Proti, Kalna Žagaros tika svinēti Ziemassvētki, tikko klajā bija nākusi Tatjanas grāmata par Amerikā dzīvojošajiem latviešiem, un pēkšņi viens no brāļiem smejoties vaicāja – "Kad tu uzrakstīsi par mums?" Toreiz šis jautājums izraisījis pamatīgu jautrību, viņi ar humoru apcerējuši, kāda varētu izskatīties šāda grāmata… Toreiz arī Tatjana smējusies līdzi, bet pēc tam sākusi apdomāt, ka brāļu Žagaru un viņu dzimtas stāsts patiešām ir tā vērts, lai to izstāstītu grāmatā. Un tagad, lūk, ir arī rezultāts.
Lai arī brāļi ir grāmatas centrālās personas, tā tomēr ir daudz plašāka par viņu dzīvesstāstu izklāstu. Būtībā grāmata kaut kādā ziņā ir visas Latvijas vēstures stāsts. Tā sākas ar laiku, kad brāļu Žagaru senči pirms vairākām paaudzēm uzcēla Kalna Žagarus, tad nāca padomju laiks, kas ģimeni skāra ļoti skaudri, abu brāļu mamma Vija izsūtījumu uz Sibīriju piedzīvoja pat divas reizes, 60. gados atgriezās Latvijā, Sibīrijā jau bija piedzimis Andrejs, bet Juris tieši tobrīd bija mammai zem sirds.
Latvijā Vija atgriezās kopā ar vīru, ar ko apprecējās Sibīrijā, pēc tautības ukraini, bet Latvijā drīz vien laulība izira. Vija tā arī vairs neapprecējās, kļuva par galveno ģimenes apgādnieku un pelnītāju, dzīvoja saviem dēliem. Viņi vienmēr bija paēduši, bet citām lietām naudas allaž pietrūka.
Kā liecina grāmata – mammai bijusi milzīga loma abu dēlu dzīvē, kaut vai tādā ziņā, ka viņa jau no agras bērnības lika viņiem kārtīgi strādāt, neņemot vērā nekādas iebildes un atrunas.
Andrejs bija vairāk mammas dēls, bet Jurim ciešāka saikne bija ar omi Mildu. Grāmatā ir amizants stāstiņš, kā piecu gadu vecumā ome Juri uz visu mūžu atradināja no zagšanas, uzzinot, ka mazais Jurītis kaimiņiem nospēris benzīnkannu, ko bija iecerējis investēt kādā svarīgā projektā.
Pēc laulībām ar ukraini ģimenei bija arī ukrainisks uzvārds, kas dēliem nepatika, un, kad viņi bija pusaudžu vecumā, mamma piekāpās viņu prasībai – atgūt dzimtas uzvārdu, tātad viņi kļuva par Žagariem.
Ļoti daudz interesantu stāstu ir par brāļu skolas gadiem Cēsīs, kad viņos jau izpaužas līderu dotības, kad viņi sāk spēlēt teātri un piedzīvo pirmās mīlestības. Juris 16 gadu vecumā piedzīvo triumfu slēpošanas sacensībās, un slēpošana kļūst par viņa mūža kaislību. Tāpat Juris iekuļas ļoti lielās nepatikšanās ar čeku, un no vēl lielākām nepatikšanām viņu izglābj tikai nokļūšana Strenču psihoneiroloģiskajā slimnīcā, par ko parūpējas viņa draugi.
Tieši tāpat daudz interesantu stāstu no abu brāļu studiju un arī vēlākajiem posmiem, kas arī kaut kādā ziņā ļoti cieši savijas ar kopumā Latvijā notiekošo gan sabiedriskajā, gan politiskajā, gan kultūras dzīvē. Grāmatai ir melnbalts vizuālais tēls, un to papildina fotogrāfijas. Tās atvēršanas svētki gaidāmi ceturtdien, 25. janvārī.
