Arī šai grāmatai Juris Rubenis rakstījis priekšvārdu, kurā uzsver, ka Roru uzskata par vienu no izcilākajiem mūsdienu pasaules garīgā ceļa meistariem. "Kailo tagadni" Rubenis raksturo kā pārsteigumu pilnu grāmatu un kā vienu no spēcīgākajiem Rora darbiem.
Autors tajā nevairās uzdot tiešus un būtiskus jautājumus, palīdzot no jauna atklāt Kristus vēsts saturu, jo Rora uzskats ir, ka lielākā daļa ticīgo cilvēku teju visos laikos ļoti prasmīgi izvairās no svarīgākā, ko šī vēsts sevī ietver. Viņš ir arī autors, kurš mēdz izraisīt nemieru un sašutumu daudzos kristiešos, it īpaši tajos, kuriem piemīt izteikta paštaisnība.
Rors pats atzīst, ka ir laimīgs būt kristietis, viņš arī tic Baznīcas galvenajām doktrīnām, tās ir pareizā virziena rādītājas, ja vien tās nepaliek sastingušu dogmu līmenī, bet palīdz mūsu apziņai mainīties, iet dziļumā savā garīgajā dzīvē.
Pats galvenais, par ko Rors runā šajā grāmatā, ir uzsvērts virsrakstā, un tā ir "kailā tagadne". Savā ziņā tas ir kaut kas līdzīgs, par ko daudz tagad runā psihologi, ka vissvarīgākais ir iemācīties būt "šeit un tagad", jo tas ir visveselīgākais veids, kā uztvert pasauli.
Arī Rors saka, ka no tā, cik mēs esam klātesoši, ir atkarīgs tas, kā spējam darīt visu pārējo savā dzīvē, kā spējam iekšēji pieaugt no itin visa, pat no tā, kas rada problēmas.
Arī lielāko daļu no ticības patiesībām spēj saprast tikai cilvēki, kas spēj būt klātesoši tieši šajā kailajā tagadnē un spēj pretoties dzīvošanai pagātnē vai kaut kādā idilliskā vai gluži pretēji – biedējošā nākotnē. Bet, lai to izdarītu, ir vajadzīga citādāka saskarsme ar pašreizējo brīdi, nekā tas ierasti notiek. Jo šai saskarsmei ir jābūt atbrīvotai no mūsu kontroles izjūtas.
Kā to īstenot? Rora atbilde ir – mums ir jāizlaužas no duālistiskas domāšanas līdz neduālistiskai domāšanai.
Sarežģīti skan, bet centīšos paskaidrot, kā es to sapratu. Proti, Rietumu sabiedrībai jo īpaši ir raksturīgi realitāti sadalīt pretpolos vai pretstatos, viens no spilgtākajiem piemēriem ir konservatīvs un liberāls, bet ir vēl daudzi citi piemēri, taču šāda polārā domāšana absolūti nav piemērota dzīves lielajiem jautājumiem, tā neļauj mums iekšēji pieaugt, Rors saka pat vēl skarbāk – šāda domāšana ir vēzis kristīgās vēsts sirdī.
Grāmatā viņš piedāvā arī savas atziņas un redzējumu, kā attīstīt sevī nepolāro domāšanu, kas nepavisam var nebūt vienkāršs ceļš, bet ieguvumi ir tā vērts, jo tikai patiesi iekšēji pārveidoti cilvēki redz patiesību, cik jau vien tas cilvēciski iespējams.
Rors arī piebilst, ka lielākā daļa no mums idealizē gribasspēku, bet garīgas patiesības nevar sasniegt ar gribasspēku un ar intelektu. Savukārt tas var notikt, pateicoties lielas mīlestības ceļam un arī lielu ciešanu ceļam. Bet mākslīgi nevienu no tiem nevar radīt vai kaut kādā veidā ieprogrammēt.
Man ļoti interesanti šķita, ko Rors saka par lūgšanu. Kas vispār ir lūgšana un kā būtu jālūdz, lai arī tā kļūtu brīva no šādas polāras domāšanas.
Viņš atzīst, ka lūgšana patiešām ir veids, kā nonākt saskarē ar Dievu, bet tā nav mēģinājums mainīt Dieva domas par mums vai par kādiem notikumiem. Sekulāri cilvēki par šādiem mēģinājumiem smejas, un viņiem ir taisnība – uzskata Rors. Viņaprāt, lūgšana ir saistīta ar mūsu prāta maiņu tā, lai mūžība, mistērija un piedošana ieskanētos mūsos. Vai kādā citā vietā viņš saka – lūgšanas jēga ir mainīt tevi, nevis Dievu.
Tāpat ļoti interesanta ir nodaļa par paradoksu vērtību. Ja mēs gribam iemācīties nepolāri domāt, mums ir jādomā paradoksāli. Jo – kā norāda Rors – pat Baznīcas lielās dogmas gandrīz vienmēr ir paradoksālas. Piemēram, Jēzus ir cilvēcisks un dievišķs, Marija ir Jaunava un Māte, Svētais Vakarēdiens ir maize un Jēzus.
Un arī realitāte ir paradoksāla. Ja esam godīgi, tad viss atklājas kā pretrunu sadursme, un uz Zemes nav nekā tāda, kas nebūtu labā un ļaunā, derīgā un nederīgā, mīļā un tracinošā, dzīvā un mirstošā sajaukums.
Grāmatai beigās ir arī pielikums ar dažiem vingrinājumiem Kailās tagadnes praktizēšanai. To vidū, piemēram, ir mācīšanās skatīties ar "trešo" aci, sevi iztukšojoša cilvēka lūgšana, nevainīguma lūgšana, staigājošā meditācija un citas.
Pats Rors iesaka, ka grāmatu var lasīt no sākuma līdz beigām, bet var arī sākt ar kādu nodaļu, kuras nosaukums visvairāk uzrunā, un pārdomāt, kā izklāstītais rezonē ar tavām domām. Man lasīt bija interesanti, bija lietas, līdz kuru saprašanai man vēl jāaug un jāaug, un bija arī tādas idejas, kas man likās tādas visai ķecerīgas, kas lika apšaubīt arī tādas lietas, ko varbūt es nemaz negribētu apšaubīt.
