Raksta ceļvedis:
Ērika Bērziņa "Ardievas bohēmai"
("Orbīta")
Ērikas Bērziņas pirmā literārā publikācija notikusi tālajā 2001. gadā nu jau vairs tikai atmiņās palikušajā žurnālā "Karogs". Kopš tā laika dzejniece, redaktore, žurnāliste bijusi redzama un neatņemama literārā procesa dalībniece, kuras dzejas grāmatas nonākušas procesa vērotāju un vērtētāju uzmanības centrā. Jaunākais krājums "Ardievas bohēmai" zināmā mērā turpina iepriekšējā dzejas krājuma "Mammas dzejoļi" noskaņu – tas ir vēl atklātāks un godīgāks sievietes dzīves tēlojums, kurā novērtējama autores valoda un dziļums.
Savā dzejā Ērika Bērziņa pratusi notvert sievietes dzīvi tās mainībā, kas veido asociācijas ar gadalaikiem – pēc reibinoši vasarīgās bohēmas nāk krāsainais, bet mazliet skumjais rudens, un kaut kur pa vidu neiztikt arī bez svaiguma pilnā pavasara un iemīlēšanās.
Savā plūstošajā mainībā sieviete savas dzīves laikā pieņem dažādas lomas, piemērojot tās sev, bet vairāk ģimenes vai sabiedrības nosacījumiem. Ērikas Bērziņas "Ardievas bohēmai" iezīmē sievietes dzīves atšķirīgos posmus, autores dzejoļi cieši saistīti ar pašas personisko pieredzi, taču meistarīgi iet tālāk un dziļāk, līdz tajos viegli sevi saskatīt ikvienai sievietei. Košā autores valoda iezīmē izteiksmīgas ainas, veido asociācijas un acīmredzamas dažādu dzīves posmu atšķirības. Autores dzejas spēks izpaužas detaļās un liriskās varones attiecībās ar apkārtējiem, bet galvenokārt – pašai ar sevi, un dzejas krājums veido tādu kā laika kapsulu, kurā notverta sievietes dzīve tās krāšņumā, spilgtumā, skumjās, pārdomās un mainībā.
Ardievas bohēmai skan ar klusu nožēlu – bohēmas posma dzejoļos ir daudz spilgtu krāsu un ekspresiju, kas vēlāk apsīkst. Taču vienlaikus krājumā ieskanas sievietes spēks, kas viņā izaug ar bērnu ienākšanu dzīvē, ar pieaugšanu, ar dzīves atšķirīgo šķautņu iepazīšanu un nedaudz arī ar skumjām par visu, kas pasaulē greizs, citāds, nepareizs.
Marts Pujāts "Dāma baltos džinsos"
("Neputns")
Nu jau sešu dzejas grāmatu autors Marts Pujāts 2023. gadā lasītājus iepriecina ar ceturto krājumu pieaugušajiem. "Dāma baltos džinsos" ir dzeja, kas liek līdzi just un klāt būt, ne tik daudz empatizējot cilvēkam, bet vairāk vietai, mirklim, kas, notverts tieši šeit un tagad, pēc sekundes mirkļa ir jau pagātne. Dzejas krājums jau izpelnījies kritiķu un dzejas vērtētāju atzinību un ieguvis literārā žurnāla "Domuzīme" "Dzejas balvu 2023", un nu nominēts arī Latvijas Literatūras gada balvai.
Ļaušanās vienkāršai esībai bez noteikumiem un priekšstatiem mēdz būt gandarījuma un prieka pilna, jo tāda atvēršanās mirklim sniedz iespēju būt te un tagad. Tā ir mūsdienu steidzīgajam cilvēkam gandrīz neiespējami sasniedzama sajūta. Marts Pujāts savās dzejas rindās noķēris mirkļus, ainas, sajūtas un asociācijas dažādās vietās viscaur Latvijai. Īsās formas dzejoļi ir kā mazas skices, kas kalpo kā atmiņas par konkrēto vietu, bet šie poētiskie mirkļi rada arvien jaunas asociācijas, jaunus stāstus un aprakstītajai vietai ļaut atdzīvoties jaunā elpā un telpā. Marta Pujāta dzejā ir kas ļoti suģestējošs, vietumis bērnišķīgs, kā vīzija viscaur krājumam cauri soļo dāma baltos džinsos – iespējams, redzēta vien reizi vien, bet no atmiņas un horizonta neizdzēšama.
Marta Pujāta īpatnējā valodas izjūta pārņem lasītāju, un doma, kas šķietami aprauta un neloģiska, aprij lasītāju kā Latvijas lauku ceļa putekļi.
Dzejas krājums "Dāma baltos džinsos" ir kā īsa ceļojuma dienasgrāmata, kurā kopā savijas reālais ar iztēloto un kurā smelties iedvesmu mazam vasaras ceļojumam, bet varbūt pat baltiem džinsiem. Dzejnieka spēks te izpaužas mākslā ar šķietami minimāliem līdzekļiem un pieklusinātiem dzejas tēliem veidot lasītājā arvien jaunus asociāciju slāņus – doma, sajūta, elpa, aizsākusies vienā vietā, traucas arvien dziļāk, tālāk un stiprāk kaut kur Latvijas ceļos un izzūdošajos laukos.
Ilmārs Šlāpins "never"
("Neputns")
Filozofs, publicists, rakstnieks, tulkotājs, dramaturgs un redaktors Ilmārs Šlāpins dzejā nav jaunpienācējs. "never" ir autora trešais dzejas krājums, pirmais, kas nominēts Latvijas Literatūras gada balvai. Krājums apvieno dzejoļus, kas tapuši 18 gadu garumā, bet lielākā daļa no grāmatā iekļautajiem darbiem rakstīti gados, ko nu jau kolektīvi saucam par pandēmijas laiku.
Dzeja, kas mazliet apstādina mirkli, liek fokusēt skatienu, ļauj zaļumā, krāšņumā, plaukstošajā trakumā redzēt un ieraudzīt kaut ko, kas notiek tikai mūsos – Ilmāra Šlāpina jaunākais dzejas krājums "never" ir koncentrētas un pasauli tverošas domas. Šī dzeja nav par eksistenciālu krīzi, nelaimīgu mīlestību vai dzīvi pēcpandēmijas un kara apstākļos.
Šie ir teksti, kas varētu notikt arī mūsos, bet vienlaikus nevarētu, jo neviens no mums nav Ilmārs Šlāpins.
Tieši tāpat negribas šo iedalīt dzimumu vai vecuma plauktiņā, objektivizējot vai konkretizējot šīs grāmatas lasītāju. Kā filozofs Ilmārs Šlāpins runā par cilvēka būšanu pasaulē, kas vienkārši notiek un kurā mēs maz ko varam mainīt. Kā dzejnieks viņš izvēlas vienkāršus, bet ļoti precīzus vārdus, vēstījošu formu un izteiksmi, kurā gaumīgi un gandrīz nemanāmi ieskanas arī mazliet ironijas. Krājuma spēle ar tā lasītāja apziņu un uztveri sākas jau tā nosaukumā, kas tulkojams gan no angļu, gan krievu valodas, bet tikpat labi uztverams kā brīdinājums latviešu valodā – nevērt grāmatas vākus, ja nav vēlmes satikties ar pagātni, tagadni vai pašam sevi.
Ilmārs Šlāpins grāmatā "never" ir vērotājs, kurš nenosoda, nebanalizē, nekaunina un nekritizē. Vairāk par visu šīs dzejas krājums pasaka to, ko mēs, cilvēki, jūtam un zinām, bet nekad neprotam ietērpt īstajos vārdos. Dzejnieka prasme šeit atklājas domas patstāvībā, bet prasmē ar dzejas tēlu un liriskā varoņa palīdzību savu pasaules redzējumu izstāstīt arī citiem.
Kārlis Vērdiņš "Lībiešu balādes"
("Neputns")
Viens no apbalvotākajiem latviešu mūsdienu dzejas autoriem Kārlis Vērdiņš Latvijas Literatūras gada balvai šogad nominēts divkārt – dzejas krājums "Jandāliņš" izvirzīts balvai kategorijā "Labākais literatūras autordarbs bērniem", savukārt par titulu "Labākais dzejas autordarbs" cīnās grāmata "Lībiešu balādes". Dzejas krājums izdots bilingvāli, un Kārļa Vērdiņa rakstītās rindas lasāmas latviešu valodā, bet lībiešu valodā tās atdzejojis Valts Ernštreits.
Brīvība, kādā Kārlis Vērdiņš strādā ar tekstu, valodu un ideju, ir apbrīnojama.
"Lībiešu balādes", kurās autors spēlējas ar lībiešu kultūru, personībām, vēsturi, izskan viegli un nepiespiesti. Tā ir šķietamība, aiz kuras slēpjas autora darbs, izpēte, atdošanās tēmai, padošanās idejai, kas nekalpo tikai izklaidei vien. Kārļa Vērdiņa krājums ir iespējamā laika kapsula, izdomājums, versija par to, kā varētu skanēt lībiešu dzeja šodien, un aiz vieglā humora un ironijas dzīvo stipra cieņa gan pret izpētīto materiālu, gan ietekmi, ko krājums rada lasītājā. "Lībiešu balādes" stāsts sākas grāmatas vākos, iesējumā, papīra materiālā, katra detaļa piesātināta ar vēstījumu, asociācijām un savu nozīmi, kas, protams, atkarīga no lasītāja dzīves un emocionālās pieredzes. Dzejas darbu forma atkal pierāda Kārļa Vērdiņa stāstnieka talantu un prasmi izstāstīt dzīves un likteņu – "Lībiešu balādēs" autors pievērsies liroepikai, saglabājot dzejdarbos valodas niansēto bagātību.
Kārlis Vērdiņš nemēdz sevi atkārtot. Arī "Lībiešu balādes" izskan kā jaunu ceļu meklējumi, teksts, pēc kura viegluma un precizitātes tiekties un par kuru domāt – kā neviens agrāk neko tādu nebija iedomājies. "Lībiešu balādes" ir darbs, kas pierāda dzejnieka varu ne tikai dzīvot un rakstīt pāri laikam, bet to pagriezt arī atpakaļ. Vai arī izdomāt no jauna.
