Liega Piešiņa: Vai tu vispirms tapi kā tulkotāja un tad – kā izdevēja? Kā tev veidojās šīs attiecības?
Renāte Punka: Šķiet, apmēram paralēli, ja atmiņa neviļ. Kopš bērnības esmu bijusi ļoti, ļoti aktīva lasītāja, skolotāja mēdza brīnīties par manu literatūras izvēli pusaudžu gados, kad lasīju diezgan nopietnus un biezus vēsturiskos romānus.
Darba dzīve ar grāmatniecību man sasaistījās deviņdesmito gadu vidū, kad sāku strādāt grāmatnīcu tīklā "Jānis Roze", kurā toreiz bija tikai trīs grāmatnīcas. Pirmie darba pienākumi bija saistīti ar palīdzēšanu vadībā, starptautiskajos sakaros un mārketingā. Caur šo prizmu man piedāvāja iztulkot kādu grāmatu, jo angļu valoda arī allaž bijusi viena no manām interesēm un spēcīgajiem punktiem jau no agras jaunības. To es tulkoju citai izdevniecībai, jo "Jāņa Rozes" zīmolā grāmatu izdošanas līnija vēl nebija atsākusies.
Kas bija pirmā grāmata, ko iztulkoji?
Vai nu tas bija kaut kāds jauniešu gabals izdevniecībai "Jumava", vai arī viens no Artura Heilija romāniem izdevniecībai "Alberts 12.". Kad atsāku darbu izdevniecībā "Jānis Roze", tas sākumā bija mārketinga jomā. Kad Tamāra Lisaka nolēma, ka vairs negrib būt izdevniecības galvenā redaktore, izdevniecības vadība nonāca manās rokās, un tā tas ir jau trešo gadu desmitu.
Vai zināmā mērā tu jūties kā cilvēks-orķestris?
Protams. Paralēli tulkošanai un izdevniecības vadīšanai es diezgan aktīvi darbojos gan vietējā, gan starptautiskā mērogā ar izdevēju lietām un problēmām, – varētu sevi uzskatīt par grāmatniecības ekspertu. Tas viss ir interesanti un man šķiet, ka arī nepieciešami. Kādam tas ir jādara. Es esmu tas cilvēks, kas pašlaik Latvijā ar to nodarbojas, un man tas itin labi patīk.
Tur jābūt ne vien zināšanām, bet arī misijas apziņai.
Nerunāšu par lielajiem tirgiem, kur ir miljoniem lasītāju, bet tādās valstīs kā Latvija, Lietuva, Igaunija, Slovēnija, arī Skandināvijas valstis, – manuprāt, grāmatniecībā vispār strādā cilvēki, kuriem grāmatu izdošana vai grāmatu rakstīšana, vai tulkošana ir vairāk nekā darbs. Noteikti. Tas nav un nevar būt darbs no deviņiem līdz pieciem.
Diennakts…
Kaut kad jau ir arī jāguļ, jāklausās mūzika, jāiet pastaigās un jāapskata pasaule, jāgatavo garšīgi ēdieni… bez tā neiztiek arī cilvēki, kas strādā grāmatniecības jomā. Manuprāt, strādājot šajā jomā, tev ir jābūt pat vispusīgākam nekā daudzās citās profesijās.
Ar tevi tieši tā arī ir – tu dziedi korī.
Kad esmu kādā komandējumā citās pilsētās, man patīk noteikti savā dienaskārtībā iekļaut kādu muzeju, lai iepazītu šīs vietas mākslas un kultūras dzīvi. Tas ir pozitīvais šīs profesijas aspekts.
Ap 24. jūliju, kad notiek Starptautiskā Baltvilka balva, šķiet, visi mediji sarosās un mēģina izstāstīt par vismaz kādu no laureātiem. Ja 24. jūlija vakarā mēs uzzināsim gan labāko ilustratoru, gan autoru, tad vienu balvu mēs zinām jau tagad. Tieši tāpēc arī tu esi uzaicināta uz šo interviju – tā būs šī starptautiskā balva. Man liekas, ka ar "Jāņa Rozes" apgādu ir gadījies tā, ka jūs – neteiksim, ka gluži esat privatizējuši, – bet esat atraduši to nišu, kas visvairāk uzrunā.
Man grūti komentēt. Kā bija lasāms preses relīzē – žūrijai priekšā uz galda bija divdesmit sešas tulkotās literatūras grāmatas, starp kurām konkurence esot bijusi gana sīva. Starp tām gan bija vēl dažas citas izdevniecībā "Jānis Roze" izdotās grāmatas.
Man ir ārkārtīgs prieks, ka, izveidojot Jāņa Baltvilka balvu, dažus gadus vēlāk tā tika papildināta ar šo starptautisko dimensiju.
Kopā tas ir divdesmit gadus.
Jā, balva tiek pasniegta jau divdesmit gadus. Tas ir milzīgs pienesums gan latviešu bērnu literatūrai, gan veids, kā var izcelt kādu no labākajām iepriekšējā gada bērnu grāmatām, kas tulkotas no citām valodām. Šī ir arī viena no tām retajām balvām, ko piešķir gan autoram, gan darba tulkotājam.
Tā ir sanācis, ka kopš 2017. gada – viens gads bija tāds, kurā "Sībīrijas haiku", ko izdeva "Liels un mazs", saņēma balvu – pārējie visi parāda to valodu spektru un grāmatu dažādību, kāda tapusi izdevniecībā "Jānis Roze". Te tapuši gan lietuvieši, gan igauņi, gan vāci, gan franči – nu būs arī briti ar Kiranas Milvudas Hārgreivas romānu "Džūlija un haizivs".
Tas ir ļoti simboliski un skaisti, jo sākotnēji balva bija ļoti orientēta uz Baltijas jūras reģionu ar mērķi runāt par šīm skaitliski mazākajām valodām. Mums bija arī brīnišķīgi tulkojumi no skandināvu valodām, no vācu valodas.
Lūzuma punkts laikam bija tajā gadā, kad iznāca itāļu rakstnieces Andželas Naneti brīnišķīgais stāsts "Mans vectēvs bija ķiršu koks" un balva pārtapa. Tika mainīts nolikums, jo žūrija un rīkotāji saprata, ka šī balva kļūst pilnvērtīga, ja aplūko visas Eiropas literatūru, ja tā ir Eiropas bērnu literatūras balva.
Līdz ar izmaiņām nolikumā sāka iznākt arvien vairāk tulkojumu gan no slovēņu, gan čehu valodas, kas nesaskaras ar Baltijas jūru. Protams, ir žēl, ka šis lēmums netika pieņemts gadā, kad "Jāņa Rozes" apgādā iznāca "1414", kas bija brīnišķīgs franču romāns, pelnījis šo balvu.
Lai arī Lielbritānija vairs nav Eiropas Savienībā, tā aizvien ir Eiropā, tāpēc šogad balva ir tikusi Kiranai Milvudai Hārgreivai. Šī grāmata ir pamatā divu cilvēku sadarbības auglis, tas ir brīnišķīgs tandēms, tāpēc man ir liels prieks, ka baltais vilciņš nonāks mājās, kur par viņu varēs priecāties arī grāmatas mākslinieks, autores vīrs Toms de Frestons. Kopā viņi ir ne vienu vien brīnišķīgu projektu veidojuši.
Man tiešām šķiet, ka, neatkarīgi no tā, kurš šo grāmatu ir tulkojis, saturiski tā ir viena no tām pagājušā gada grāmatām, kas droši var pretendēt uz šo Baltvilka balvu, un žūrijas izvēle man šķiet ļoti taisnīga.
Kā šī grāmata nonāca "Jāņa Rozes" apgādā?
Grāmatas vispār pie citvalodu izdevējiem nonāk ļoti dažādos ceļos. Mums ir sakari gan ar literārajiem aģentiem ārvalstīs, gan ar citvalstu izdevējiem, mēs braucam uz starptautiskajiem grāmatu gadatirgiem… Šī konkrētā grāmata pie mums nonāca brīdī, kad mēs tikāmies ar izdevniecības "Hachette" pārstāvjiem, un viņi mums rādīja plašu klāstu dažādu grāmatu, ko viņu bērnu nodaļa ir izdevusi. "Džūlija un haizivs" bija kaut kas ārpus konkurences. Manuprāt, tā izceļas arī Latvijas grāmatnīcu plauktos. Tā izceļas visur.
Grāmatas vizuālais noformējums ir, no vienas puses, ārkārtīgi lakonisks – tajā dominē melna, balta un dzeltena krāsa. No otras puses – tas izveidots tik meistarīgi un iespaidīgi, tik brīnišķīgi papildinot šo poētisko, saturīgo tekstu par šo Džūliju un viņas haizivs meklējumiem, par viņas ģimenes stāstu… Tā bija likumsakarīga izvēle.
Vai tu konkurē pati ar sevi, apņemdamās iztulkot? Vai ir žēl atdot kādam citam?
Ir. Ir grāmatas, ar kurām tā ir. Šī ir viena no tām, kuru es pieteicos iztulkot. Protams, ka tā ir tāda milzīga konkurence laika ziņā, – cik tu vari atvēlēt laika tulkošanai, ņemot vērā visus pārējos darbus un pienākumus.
Tās grāmatas, par kurām es esmu saņēmusi visvairāk komplimentu, liela daļa ir tulkotas no krievu valodas. Gan par Oļega Dormana pierakstīto Rūdolfa Baršaja dzīvesstāstu "Nots" man ir zvanījuši cilvēki un teikuši milzīgu paldies, gan par Grigorija Služiteļa "Savēlija dienām" ir saņemti ārkārtīgi pacilājoši komplimenti.
Procentuāli gan es daudz vairāk esmu tulkojusi no angļu valodas. Tās ir dažādas grāmatas, daudzas no tām – uzziņu grāmatas jaunākā vecuma lasītājiem, kā arī tiem, kuri interesējas par mākslas vēsturi. Tā ir joma, par kuru maz raksta recenzijas.
Mums katastrofāli trūkst kvalitatīvu, labu recenziju par tulkoto literatūru. Trūkst rakstu par brīnišķīgi iztulkotām grāmatām, kuros tiktu aprādīti gan labie, gan sliktie aspekti. Tādu ir ļoti, ļoti maz.
Arī bibliotēkas, rīkojot lasītāju tikšanās ar autoriem, priekšroku dod vietējiem rakstniekiem, jo viņi runā latviski, ir atpazīstamāki, piesaista lielāku publiku. Es gan domāju, ka uz tādu tikšanos ar Daci Meieri vai Māru Poļakovu, vai Denu Dimiņu, pilnīgi noteikti ir vērts nākt un uzklausīt, kas viņiem ir sakāms par tulkošanas lietām.
Tā ir brīnišķīga un interesanta pasaule, un es tai jūtos piederīga. Līdz ar to šī balva ir rets, bet, domāju, ka zināmā mērā arī pelnīts vērtējums, kādu saņem tulkotāja darbs.
Esam diezgan daudz runājušas par to, ka "Jāņa Rozes" apgāds ir tas, kurš vairumā izdod tulkoto literatūru. Te parādās arī šis aspekts – mums ir jāpopularizē un jārunā par latviski radīto literatūru, un tomēr tulkotā literatūra, pasaules literatūra dod pavisam citus akcentus. It sevišķi saistībā ar jaunās paaudzes grāmatām ienāk tas, ko latviešu autori ne vienmēr prot atspoguļot.
Es pilnīgi tev piekrītu, tā ir. No otras puses – ja mēs raugāmies garākā laika nogrieznī, neviens no mums nav uzaudzis, lasīdams tikai Zentu Ērgli. Nē, turpat blakus ir Astrida Lindgrēna, turpat blakus ir "Vinnijs Pūks", Tūve Jānsone. Mēs varētu turpināt un turpināt… Tas ir normāli, jo pasaules literatūra kopumā ir milzīga. Aizvērt durvis uz to būtu absolūti nepareizi.
Arī jaunākajā literatūrā tai proporcijai būtu jābūt citādai… Valstij ar miljons iedzīvotājiem nevajadzētu lepoties, ka simt procenti grāmatu, kas iznāk, ir tepat uz vietas radītas. Tas būtu absolūti šaurs redzējums.
Proporcija visu laiku ir bijusi par labu Latvijā tapušām grāmatā. No trim grāmatām divas top Latvijā. Katru gadu. Vai tās visas runā par tēmām, kuras latviešu lasītājam ir svarīgas? Vai par visām tēmām, kas latviešu lasītājam ir svarīgas, latviešu autori raksta? Nē.
Te nu ieslēdzas šī konteksta nepieciešamība, un mēs kā izdevniecība piedāvājam šo plašāko apvārsni. Citu temperamentu, citas krāsas – es domāju, ka tas ir ārkārtīgi nepieciešams arī valodas attīstībai. Neslēpšu, ka viena daļa latviešu autoru raksta diezgan nabadzīgā valodā. Viņiem vairāk vajadzētu lasīt labu literatūru, un to nevar iemācīties rakstīšanas kursos. To var iegūt, tikai lasot.
Lasīt vajag visdažādākās lietas – sākot ar lubenēm, beidzot ar nopietnu intelektuālo literatūru. Tā ir mana svēta pārliecība. Es uzskatu, ka katrai grāmatai ir savs lasītājs un katrai grāmatai ir sava vieta, bet vēlams, lai tā grāmata tiešām būtu uzrakstīta vai iztulkota labā latviešu valodā.
Ko tu pati pašlaik lasi?
Ļoti apsveicu kolēģus no "Latvijas Medijiem", ka ir iznākusi Olgas Tokarčukas "Stum savu arklu pār mirušo kauliem", tā ir tāda tiešām svaiga, atraktīva grāmata, kas liek par daudz ko aizdomāties. Faktiski tā ir pirmā tikšanās ar šo Nobela prēmijas laureāti no Polijas. Jauki, ka, pateicoties programmai "Radošā Eiropa", tā ir izdota.
Mums arī nupat iznāca viņas sarakstīta bērnu grāmata "Pazudusī dvēsele". Tajā gan primārās ir Joannas Konseho brīnišķīgās ilustrācijas.
Tā ir viena no mūsu pēdējo gadu misijām – iepazīstināt lasītājus ar brīnišķīgiem ilustratoriem, kuri strādā dažādās Eiropas valstīs. No tādiem māksliniekiem, ko vērts ielāgot, ir vācu ilustrators Einars Turkovskis, izvēlējāmies viņa "No ēnas iznāk lapsa". Tā ir dzejproza Ilmāra Zvirgzda tulkojumā. Pasakaini skaista grāmata. Einars bija viens no trīsdesmit māksliniekiem, kas iekļauti tā saucamajā "vācu izlasē" tad, kad Vācija bija viesvalsts Boloņas grāmatu gadatirgū pirms vairākiem gadiem.
No itāļu valodas – Dace Meiere ir iztulkojusi tādu brīnišķīgu ieskatu "Dievišķajā komēdijā". Tur viens no izšķirīgajiem faktoriem bija tas, ka šo grāmatu ir ilustrējis Marko Somā, fantastisks itāļu mākslinieks.
Vai var būt laba bērnu grāmata bez ilustrācijām?
Hm… Nu, atkarīgs no vecuma. Droši vien, ka simptprocentīgi nē. No otras puses – es izlasīju Hārgreivas pirmo, debijas grāmatu, kurai ir tikai tāds viegli ieskicēts vizuālais noformējums. Lasot šo grāmatu, es domāju, ka laikam tomēr galvenais noslēpums ir tas, ka
rakstniekam jāprot uzburt stāstu pietiekami tēlainu, bet ne par daudz tēlainu, lai atstātu vietu lasītāja iztēlei. Lai darbotos šī sinerģija, lai veidotos mūsu saruna ar grāmatu. Hārgreiva ir viena no autorēm, kura to prot.
Viņa neliek mums ar karotīti visu mutē, bet liek just, domāt, priecāties un pārdzīvot.
Un uzliek papildu pienākumus tulkotājam?
Jā un nē. Iespējams, mēs vienkārši īstajā brīdī satiekamies ar īstajiem tekstiem. Es nevaru apgalvot, ka, tulkojot "Džūliju un haizivi", "Savēlija dienas" vai citas grāmatas, tā būtu bijusi milzīga cīņa ar sevi. Lai gan, jā, ir arī teksti, pie kuriem krietni jāpiedomā.
Visāķīgākais no pēdējā laika tulkojumiem, kas ir lasāms arī "Punctum", ir izvilkumi no "Pastkaršu stāstiem", ko sarakstījusi Džena Kārsone. Tie ir mazi, pastkartes izmēra tekstiņi, un tie ir tik kodolīgi, ka pateikt to tikpat ietilpīgi un īsi...
Neatceros, kurš latīņu valstsvīrs rakstīja – "atvaino, ka uzrakstīju tik garu vēstuli, man nebija laika rakstīt īsi". Reizēm gadās arī tādi izaicinājumi.
