Caur mākslu sasniegt dzirdīgas ausis
Darja Kalašņikova Latvijas kultūras ainavā ienāca strauji un ļoti pamanāmi. Uz Rīgu viņa pārcēlās pērn pavasarī, un jau vasarā lielu ievērību guva viņas performance "Cik ilgi vēl?", kurā māksliniece līdz spēku izsīkumam atkārto sarežģītu vingrojumu, fonā skaitot dienas kopš kara sākuma. Viņa ir trenējusies mākslas vingrošanā, un no šīs performances ir grūti atraut acis, bet sajūta ir gandrīz neizturama.
"Mums, ukraiņiem, tas nav par kara dienām, bet par cilvēkiem, kurus esam zaudējuši. Es pati šajā karā esmu zaudējusi klasesbiedrus, draugus, man pazīstamus žurnālistus. Daudzi no viņiem bija vienkārši civiliedzīvotāji.
Es nevaru apstāties, jo – ja es padošos, tad kurš to manā vietā darīs? Ir tik daudz cilvēku, kuriem vairs nav iespējas rīkoties, jo viņi ir nogalināti. Tāpēc man ir jārīkojas gan savā, gan viņu vārdā. Citu iespēju nav," uzsver Darja Kalašņikova.
Darjai Kalašņikovai ir 34 gadi, un pēdējos gandrīz desmit no tiem klātesošs bijis karš. Darja ir no Luhanskas, ko 2014. gadā okupēja krievi. Viņa pārcēlās uz Kijivu un kopš tā laika nav bijusi mājās. Luhanskā Kalašņikova bija viena no Eiromaidana aizsācējām, un kā aktīvu protestētāju viņu pamanīja politiķi. Kalašņikova startēja vēlēšanās, parlamentā gan neiekļuva, bet piecus gadus bija padomniece parlamenta deputātam un informācijas politikas ministram. Paralēli viņa studēja klasiskās mākslas un arhitektūras vēsturi un aizgāja no politikas, lai pievērstos mākslai.
"Krievijas iebrukuma rītā es pamodos no sprādzieniem savā dzīvoklī Kijivā. Ceturtajā dienā pārcēlos uz Lucku Ukrainas ziemeļrietumos, un pavadīju tur trīs mēnešus. Atceros, ka pērn ap Lieldienu laiku nolēmu doties uz ārzemēm, taču es to nedarīju ar mērķi bēgt no kara," stāsta Kalašņikova. "Man bija skaidrs mērķis. Proti, Luckā skanēja aicinājumi angļu valodā NATO slēgt debesis virs Ukrainas. Taču Luckai netiek pievērsta liela ārzemju mediju uzmanība, un man likās: kuru gan šie aicinājumi te sasniedz? Atceros, ka zvanīju mammai un žēlojos, ka Luckā ir reklāmas kampaņa angļu valodā, kas gan to pamana… Un viņa kā īsta ukraiņu sieviete apklusināja manu žēlošanos un teica: tev taču ir svešvalodas, portfolio, studiju pieredze ārzemēs, tu kā sieviete drīksti arī kara laikā doties ārpus Ukrainas. Tu vari ņemt lietas savās rokās un dalīties savā personiskajā pieredzē. Tu esi dzimusi un augusi Donbasā un jau pirms gandrīz desmit gadiem biji spiesta bēgt no krievu okupācijas. Caur savu mākslu, grāmatām, intervijām un ikdienas sarunām tu vari sasniegt dzirdīgas ausis citās zemēs. Tā tu vari iznīcināt šo propagandas mītu, ka ir kaut kādi cilvēki Ukrainas austrumos, kas grib pievienoties Krievijai."
Savā esejā interneta žurnālā "Punctum" Darja Kalašņikova raksta, kāpēc nonāca Latvijā, kur agrāk nekad nebija bijusi. Viņa esot zinājusi tikai kādreizējo Valsts prezidentu Valdi Zatleru, jo 2016. gadā Tartu Universitātes rīkotajos politoloģijas vasaras kursos nopirka viņa autobiogrāfiju. "Latviju un tās iedzīvotājus viņš aprakstījis tā, ka manī modās interese šo zemi iepazīt pašai," viņa raksta. Kopš tā laika viņa dzīvo Latvijā, taču vairākkārt ir atgriezusies Ukrainā pie mammas, kura kā brīvprātīgā jau gadiem palīdz Ukrainas armijai. No Darjas stāstītā par mammu ātri kļūst skaidrs, ka viņas apbrīnojamās darba spējas un vajadzība būt pilsoniski aktīvai ir visas ģimenes lieta:
"Cenšos iedvesmot sevi būt tik produktīvai, cik diennakts stundas man to atļauj. Jā, man ir mazliet jāpaguļ, bet pārējā laikā es mēģinu ne vien patērēt informāciju un to apspriest, bet rīkoties tā, lai tam būtu rezultāts. Visas savas emocijas, reizēm arī naidu un vēlmi meklēt vainīgos, cenšos pārvērst rīcībā."
"Negribu uztvert sevi kā upuri. Esmu pateikusi sev, ka esmu cīnītāja," uzsver Kalašņikova. "Un tā es attiecos pret visiem izaicinājumiem savā dzīvē, vai tā būtu piespiedu pārcelšanās, vai saziņa ar cilvēkiem, kuriem ir propagandas un viltus ziņu ietekmēts viedoklis. Es saprotu, no kurienes tas nāk, un man ir izvēle: varu vienkārši vainot šos cilvēkus, bet varu arī iesaistīties dialogā un mēģināt šo viedokli mainīt – vai tas būtu par ukraiņiem, bēgļiem, Donbasa iedzīvotājiem, politiķiem, pilsoniskajiem aktīvistiem… Cilvēkus ir viegli "apzīmogot". Tu esi mākslas vingrotāja? Tātad neesi lasījusi pārāk daudz grāmatu, jo nodarbojies ar profesionālo sportu. Taču tā nav taisnība. Tu esi bijusi pilsoniski aktīva? Gan jau kāds par to maksāja! Tas ir ļoti tipisks naratīvs, vai ne? Bet nē, man par to nekad neviens nav maksājis. Es pelnu naudu ar savu darbu. Tāpat ar politiku: ja jau tu biji ministra padomniece, tad esi ar viņu saistīta! Nē, es tiku nolīgta darbā, un man tā bija platforma, caur kuru īstenot savas idejas un panākt, ka tās sasniedz iespējami daudz cilvēku. Tāpat: tu esi māksliniece, tad jau… Vienmēr ir kādi stereotipiski pieņēmumi. Nē. Es esmu cilvēks, dzīva būtne, un tas ir visa pamats. Es esmu cilvēks, man pretī ir cilvēks, un tas mums ļauj veidot kopīgu pamatu dialogam. Pēc tam es varu dalīties ar savu pieredzi un dzīvesstāstu, un varbūt otrs tajā saskatīs kaut ko pazīstamu vai iedvesmojošu. Bet es nepievēršu lielu uzmanību tam, ka dzīves laikā mainu "kurpes", kurās atrodos. Es esmu cilvēks.
Tā ir viena no lietām, par ko rakstu savā grāmatā: ukraiņi uz ielas izskatās tāpat kā citi eiropieši. Vairumam no mums kara traumas nav acīmredzamas.
Mēs esam jauni, runājam svešvalodās, valkājam tos pašus zīmolus ko citur Eiropā. Taču mūsos ir šī kara trauma. Gribu iedvesmot citus ukraiņus nevainot apkārtējos, ka viņi šo traumu nepamana, bet vienkārši pašiem par to skaļi runāt un skaidrot. Jā, es esmu ukrainis, esmu piedzīvojis karu, ir lietas, kas mani traumē vairāk nekā jūs. Es varu baidīties no pērkona vai uguņošanas, un tam ir iemesls."
Darjas Kalašņikovas pieminētā grāmata "Reality Show" drīzumā iznāks arī latviešu valodā. To tulkojusi Māra Poļakova, kuras latviskojumā pašlaik interneta portālā "Punctum" jau lasāma Kalašņikovas eseja "Smilšu graudiņi". Interesanti, ka šī sadarbība ir abpusēja, jo Darja Kalašņikova savukārt veido vāku Māras Poļakovas un Artura Hansona grāmatai "Ieteikumi ukraiņu īpašvārdu atveidei latviešu valodā", ko izdos Latviešu valodas aģentūra. Grāmatai, kas dod ieskatu ukraiņu valodas un alfabēta vēsturē, apkopo vispārīgos atveides principus, ģeogrāfiskos nosaukumus, personvārdus, un pieskaras arī Krimas tatāru īpašvārdu atveidei latviski, Kalašņikova radījusi vāka zīmējumu, kurā uz nošu līnijām rindojas ukraiņu, Krimas tatāru un latviešu alfabēta burti. Lai sadzirdētu valodu, ir jāspēj to pareizi izlasīt.
Piemiņas pasākums rakstniecei Viktorijai Ameļinai
Ceturtdienas, 24. augusta, vakarā pulksten 18.00 Raiņa un Aspazijas mājā Rīgā, Baznīcas ielā 30 Māra Poļakova un Darja Kalašņikova līdzās vairākiem citiem autoriem piedalīsies "Punctum" festivāla Ukrainas Neatkarības dienas lasījumos, kas veltīti šovasar nogalinātajai ukraiņu rakstniecei Viktorijai Ameļinai.
Darja Kalašņikova dalās atmiņās par Ameļinu: "Bijām tikušās vairākos publiskos pasākumos, bet nebijām personiski pazīstamas. Taču es zināju par viņas lielisko iniciatīvu: Ņujorkas Literatūras festivālu nelielā Donbasa ciematiņā ar tādu vārdu. Šodien tas atrodas pie pašas frontes, un tur nevar nokļūt bez īpašas atļaujas. [..]
Gribu izcelt faktu, ka pēc pilna mēroga kara sākuma viņa oficiāli kļuva par kara noziegumu izmeklētāju. Tas ir bīstams un ļoti nepatīkams lauks, kurā darboties, jo tev jāsaskaras ar nebeidzamiem šausmu stāstiem.
Katrai atbrīvotajai Ukrainas teritorijai līdzi nāk masu kapi ar neidentificētiem apbedījumiem, nāk kara šausmu liecinieki. Un viņa ar tiem strādāja, lai vēlāk varētu saukt pie atbildības ne vien tos, kuri šos noziegumus pastrādāja, bet arī tos, kuri deva pavēles. Grūti iedomāties, bet Viktorija to darīja brīvprātīgi."
Māra Poļakova ukraiņu valodu sāka mācīties pēc Krimas aneksijas 2014. gadā un latviski tulkojusi gan Serhija Žadana un Tamāras Horihas Zerņas darbus, gan – īpaši pēdējā laikā – arī neskaitāmas ziņas, rakstus un runas saistībā ar karu Ukrainā.
"Viktorija bija rāma – tāds man iespaids palika," par rakstnieci stāsta Māra Poļakova. "Viņā bija kaut kāda milzīgi iekšēja koncentrēšanās un ļoti liels iekšējs miers, ar kuru viņa visu darīja. Savukārt tas, ko es no tekstiem redzu – viņai piemita prasme reizē skatīties no malas un nebūt atsvešinātai. Viņa prata, skatoties no malas, ieskatīties iekšā.
Tām viņas grāmatām, ko es esmu lasījusi, ir kaut kas kopīgs – tā vēlēšanās, tā griba redzēt, saprast cilvēkus, nevērtējot cilvēkus."
